Krikumi 0-4

Konstatēju, ka es tomēr vēl māku sarunāties. Bet, kad nesarunājos, tad spēju pamanīt, ka "Baložu pilni pagalmi" ar sava jaunā albuma "Divreiz izstāstītie stāsti" atklāšanu patiešām bija rokenrols. Tas rokenrols, kad esot pūlī tas novērtē personas trakuma pakāpi un tiek atbrīvota telpa viņa radošajām izpausmēm, kuras gan arī mežonīga rokenrola gadījumā neļauj trakajam zaudēt saikni ar realitāti un pārstāt kontrolēt to, kas notiek apkārt (sekss arī pārsvarā nepalīdz, atšķirībā no lasīšanas, (dator)spēlēm vai miega, kas pārsvarā palīdz) un arī esot ar aizvērtām acīm netraucē pamanīt visu, kas notiek apkārt un tagad ir nedaudz interesanti vai kaut kur parādīsies fotogrāfijas, kuras maziem bērniem un personām ar vāju nervu sistēmu noteikti būtu labāk neredzēt.

Rokenrolam, protams, ir sekas un tās ir uz sejas (precīzāk gan uz galvas), kur izrādās, ka mēdz parādīties visai iespaidīgi asnisvadi, kuri gan pagaidām vēl iztur, pazūdot organismam atgriežoties miera stāvoklī, kā arī rodas nedaudz apreibinoši eiforiskas sajūtas, kuras tomēr pamazām izgaist. Pa dienu staigājot un nejauši skatlogā ieraudzītajā spoguļattēlā iezīmētās rievas pierē gan nekur nepazūd (es melotu, ja teiktu, ka tas mani uztrauc, vienkārši līdz šim nebiju pamanījis).