Dunduks ([info]dunduks) rakstīja,
@ 2011-10-08 10:45:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry

Pārrasties mājās piektdien pusvienos ir progresīvi, it īpaši, ja trešdien tas ir izdevies precīzi divos, bet ceturtdien īsi pirms trijiem. Piektdiena gan sākās trešdien, kad ieejot bijušajā darba vietā bijušais kolēģis pajautāja vai es varēšot piektdien ierasties uz viņa atvadu pasākumu saistībā ar pārcelšanos uz dzīvi Francijā un es, protams, varēju.

Man bija skaidrs, kas būtu ideālā lieta ceļamaizei - lamu vārdu vai vismaz slenga vārdnīca. Diemžēl, dotajos termiņos tā bija neiespējamā misija (par interneta, e-grāmatu utml. jauno tehnoloģiju izmantošanu es netiku pietiekoši piedomājis), koncepcija nomainījās un saņēma viņš, iespējams, bezjēdzīgāko dāvanu ever - ne pārāk mazu, bet sarkanu grāmatiņu "Latviešu-ķīniešu sarunvalodas vārdnīcu", kas gan, ņemot vērā to, ka Sprīdītis dodoties pasaulē nevar zināt, kur nokļūs, kā arī piestāv latvietim pesimistiskajam (gan jau visi atceras, ko mācījās optimists, pesimists un reālists XXgs. beigās) un tādā veidā, neiegūstot lietderīgumu, vismaz saglabāja zināmu stāsta jēgu.

Mēs bijām interesanta kompānija - desmit cilvēki sēž ap galdu kādā Iestādē. No tiem tikai viens tur joprojām strādā, viens nekad tur nav strādājis un astoņi bijuši vienā nodaļā. Ir cilvēks bez darba un tāda, kas paliks bez darba pēc nedēļas, šāvējs un kādas Citas iestādes darbinieks, kurš sestdien uz kādu pasākumu vedīs cienījamo Oioioi jaunkundzi, jauniete, kura vēl šobrīd ir nepieklājīgi jauna un kādas šauras specializācijas privātfirmas vadītāja. Reti bija brīži, kad reizē runāja tikai divi, alkohola līmenis pārceļoja no traukiem uz ķermeņiem, vēlējumu blociņš ar vakara gaitā tapušajiem ierakstiem teju saraudināja vaininieku, cilvēki pamazām izklīda, bet tomēr tajā, ka apsargam kompāniju, kurā nu jau labu laiku nebija vairs neviens Iestādes darbinieks, ap divdesmitdiviem tomēr izdevās dabūt ārā, lielākais nopelns varēja būt tam, ka alkohols tomēr nevienlīdzīgā cīņā zaudēja. Pēdējās atvadīšanās, daži vakaru vēl turpinās, bet es dodos mašīnas virzienā un zinu, ka ja kādā prāta aptumsuma brīdī nonākšu Francijas ziemeļu daļā, tad naktsmājas man tur būs.

Dodoties mašīnas virzienā jūtos tik nepieklājīgi labi, ka nevaru noturēties neizmetis līkuma caur Vecrīgu. Aizsūtu īsziņu (es gandrīz, gandrīz nekad nesūtu īsziņas tikai tāpat), kura gan pasauli noteikti neizglābs, bet man tā gribējās. Ejot garām kādam klubam gandrīz saskrienos ar bijušās draudzenes meitu - es zināju, ka viņa tur strādā, bet varbūtība tam, ka piektdienas vakarā viņai iezvanīsies telefons tieši tad, kad es iešu garām un viņa tāpēc izskries ārā parunāties, liek man sākt šaubīties par paša savulaik izplatīto kāda Ļeņigradas matemātiķa tekstu. Viņa mani nepamanīja, es arī viņu aiz rokas neparāvu (es vispār nemēdzu raut aiz rokas cilvēkus, kuri runā pa telefonu), noslēpies aiz kāda jauniešu bariņa vēroju, kad beigs runāt, bet beidzot runāt tik ātri ieskrēja iekšā (un to varēja saprast, jo vakardien bija pa ilgiem laikiem pirmais aukstais vakars), ka turpmākās aktivitātes varbūtību teorijas iznīcināšanā pārcēlās uz citām reizēm.

Kādā krogā pie bāra letes bija viena vieta vēl brīva, kāds kokteilis un simts lappuses Vonnegūta vēlāk laiks doties mājup (un kā mazs piesitiens jāpiemin vēl kroga WiFi parole: AivarsLembergsNezog!).

Atpakaļ ceļā sapratu, ka tas, ka pašvaldību policija aktīvi vazājas apkārt ir ok, tomēr kāda mārrutka pēc no Pēterbaznīcas mazās ieliņas griežot uz Skārņu, lai izbrauktu uz Audēju ielas tā vietā, lai piebremzētu uz sekundēm desmit un palaistu pretī braucošu pavecu mazautiņu, vajadzēja ieslēgt migalkas un piespiest to atpakaļgaitā atkāpties - tas bija zemiski un lieka izrādīšanās un pārākuma demonstrācija un jautājums vai tāpat darītu arī tad, ja pretī būtu tipa kruts džips vai kaut kāds bentlijs (protams, ja no Audēju uz Skārņu ir ķieģelis, tad es kaisu sev pelnus uz galvas).

Pāris minūtes vēlāk man tuvojoties Doma laukumam pēkšņi manā virzienā atskanēja jautājums "čto delajte?" un neapstājoties un turpinot ceļu mani tomēr noķēra teksts ar vilšanos balsī "s raboti". Balss bija starp četrdesmi pieci un piecdesmit, balinātiem blondiem matiem un elkonī vēl karājās kāda būtne, kaut kas signalizēja, ka sieviešu kārtas, bet nekas vairāk līdz apziņai nenonāca. Ņemot vērā, ka man ir tikai trīsdesmit astoņi, tad to, ka balss avots ir ļoti veca es tomēr kaut kādā veidā novērtēju tās sekundes daļas laikā, kurā viņa bija manā redzes laukā. Tiesa, ņemot vērā, ka es biju ceļā ar misijas apziņu azotē, tad šajā gadījumā nekādas runas par dzimuma, vecuma vai tautības diskrimināciju neatbilst patiesībai, jo tieši tāpat es būtu noreaģējis arī tad, ja mani būtu uzrunājusi divdesmit gadus nekā tagad jaunāka Džūlija Robertsa (vai es esmu jau teicis, ka esmu sasodīti neelastīgs?) un vienīgais, kas mani būtu varējis apstādināt līdzīgā situācijā būtu pazīstama seja.

Rīga bija patīkama tukša, Ogrē uz veikala kāpnītēm blakus benzīntankam kāda iedzērusi jauniete pusraudošā balsī vainoja blakus stāvošo jaunekli teju visā (ieskaitot Kenediju noslepkavošanu), bet viņš izskatījās pie tā pieradis un nedaudz garlaikoti mīņājās, gaidot ne ta Godo, ne ta tramvaju, ne ta labāku laiku, bet visdrīzāk jaunietes zināmu atskurbšanu, galu galā nakts vēl bija jauna un viss vēl bija priekšā. Pārbrauktuvei priekšā bija braucošs preču vilciens, debesīm priekšā mēness, kurš ar katru mirkli kļuva pilnāks un man priekšā domas, no kurām nebija iespējams izkāpt. Šajā vakarā kaut kur ceļā no Iestādes līdz krogam es beidzot arī sapratu kāpēc es lasu. Lasot es aizmirstos un man nav jāatceras tās bezgalīgas lietas, vietas, cilvēki un notikumi, kuri kā kaleidoskopā vai bērnu karuselī riņķo ap mani. Man nav nekas jāatceras un es varu turpināt turēt pasauli savās rokās.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?