piektdiena, piektdiena

nedaudz saules un nedaudz lietus = nedaudz rudens, bet tas pa ceļam. tālāk lietišķas pusdienas, kuru ilgumu, nedaudz diskutablo iekārtojumu un pēc tām ne pārāk pilno vēderu kompensēja negaidīti mazais rēķins (loģiski arī, ka kāda ēdiena nepieskaitīšana to vēl papildus veicināja) un ļoti labā kompānija.

"Zinātnieku naktī" (kaut gan kas tā par nakti, kura beidzas 23os?!) galvenajā ēkā (kur viss beidzās vispār 20os) nedaudz paklausījos kā dažādi ķīmiķi savstarpēji pamērās, kuram garāks (ok, iespējams tas bija tikai tajā jautājumu/atbilžu daļā, uz kuru es uztrāpīju), foajē palasījos par anti-nobeļiem (liela, iespējams lielākā, daļa jau bija lasīta internetos, bet nu šeit bija tomēr apkopots). tālāk sazaskrējos ar str un E. jaunkundzi (jaunatne patiešām stiepjas un drīz jau skatīsies uz vecīšiem no augšas) un pavazājāmies pa Kronvalda 4.

taisno zarnu tā arī neizgājām, jo nebijām rindā stāvētāji - un jaunatne arī pēc tam, kad nākošajā telpā paskatījās uz lielā ekrāna kāda tā izskatās dabā no iekšpuses, diezgan strauji pārgribēja. turpat arī tika uzzināts, ka ja persona pārsvarā sastāv no mārrtutkiem, tad ir lielas aizdomas, ka var būt vēzītis. pārsteidzošā kārtā uz kukaiņiem netrāpījām, bet trāpījām uz cilvēku grupēšanu analogajos un digitālajos un pierādījumu tam, ka liekot katram nākošajam kaut ko uzrakstīt kopā nekas jēdzīgs nesanāks, neatkarīgi no tā vai raksta ar tinti, ar rakstāmmašīnu vai tviterī. es, protams, nenocietos un pagrafomanēju nedaudz. ar spalvu un tinti. pašam likās, ka ļoti zolīdi, bet pēc rakstīšanas izrādījās, ka atsevišķi pirksti ir kā normālam pirmklasniekam 1980.gadā (jā, tajos laikos vēl skolā mēdza izmantot šādas arhaiskas metodes). pie visa kā kausētājiem un veidotājiem varēja paskatīties uz neveiksmīgiem stikla iegūšanas mēģinājumiem, veiksmīgām kausēšanām, visa kā veidošanām un arī papīra pārstrādi. šķiet tur bija iespējama arī kaut kāda haļava, bet bija rinda un tā lai paliek citiem. radiācijas telpā nebija radiācijas, bet bija daudz vecu un salauztu Geigera skaitītāju (nesalauztie visādi pārāk dārgi), starojama seku izmaiņas laikā uz atsevišķiem materiāliem. ūdeņu telpās varēja ar lupu skatīties kādas figņas ir vai mitinās mūsu ūdeņos, savukārt pie ērcēm varēja mēģināt Stipri lielā palielinājumā uzminēt, kuras no desmit ērcēm ir cilvēkam kaitīgas, bet kuras nav (jauneklis bija ļoti pārliecinošs un pat nesamulsa, kad es norādīju, ka sarakstā bija 10gb., bet attēlā ar atbildēm uzrādīja tikai 9gb., laikam uz zanudām trenēts). noteikti kronvalda 4 vēl bija kaut kas, ko varēja apskatīt, bet jaunatnei bija apsolītas garšas izklaides un devāmies projām. kopumā jāsaka, ka cilvēki centās un ņēmās, apmeklētāji plūda straumēm un visu cieņu jauniešiem un ne tik jauniešiem par ieguldīto darbu, lai ar tām masām tiktu galā, par entuziasmu, ar kuru viņi stāstīja. visu cieņu.

tālāk jaunatnei apsolītais pitstops iestādījumā "YoYo Frozen Yoghurt". cilvēku tur bija tiešām daudz, varbūt pat negaidīti, bet nu saturam man stipri trūka salduma un dažādiem veidiem pārāk līdzīgās garšas. bariņš ar jaunietēm (patiešām jaunietēm, visdrīzāk nepilngadīgām) piegāja dzd atzīmēšanai racionāli un viena porcija produkta (~300gr.) uz piecām bija ļoti atbilstoši, ja ņem vērā, ka klāt bija arī pudele ruma. dāmas tālāk devās Ķīmijas fakultātes virzienā (gan jau pārbaudītu vai rotaslietas nav viltotas, par laimi es neko neesmu dāvinājis, līdz ar to vismaz man nekādas sliktas sekas nav sagaidāmas arī pie ne visai labiem jaunumiem), bet es devos uz adresi, kur tika pavadīti visai interesanti seši dzīves gadi - Visvalža 4a.

adrese, māja, ne fakultāte tāpēc, ka pa šiem desmit gadiem bibliotekāri ne tikai veiksmīgi aizmigrējuši figviņzinkur uz maskačku, bet arī nomainījuši programmas nosaukumu pārliekot akcentu - samainot vārdus vietām no "bibliotēkzinātne un informācija" uz "informācija un bibliotēkzinātne". Krilovs gan kādu laiciņu atpakaļ rakstīja par orķestri un pareizas sēdināšanas ietekmi uz sniegumu, bet nu PR ir PR, saprotu. jā, māja ir tā pati, vienīgi rupuči pārkrāsojuši sienas un vairāk kāpjot uz otro stāvu otrajā posmā uz sienas nav vienīgā sakarīgā Marta Pujāta teksta gabala (par kuru autorību es iespējams varētu arī nogalināt): "var jau atļauties vienmēr pa vecam/ vienmēr pa vecam pateikt sev tā/ aizmiedz puisēn pat sev uz pleca/ aizmiedz un tev netrūks nekā" (citāta 100% precizitāti negarantēju, bet nu šāda versija manī ir iespiedusies līdz pat kaulu smadzenēm), tā vietā dažādiem purniņiem sarakstot vairāk vai mazāk patriotiskus novēlējumus, importi tekstus un laba vēlējumus savās mēlēs, kā arī vienkārši visādas figņas, vienīgajam normālajam tekstam esot no j.rambas: "saproti mani kā gribi/ gribi mani kā saproti/ šodien grūti runāt/ man ļoti dreb tavas rokas".

otrajā stāvā pa kreisi, pa kreisi, pa kreisi tur katedra biji, taisni auditorijas (kreisajā pusē), kur pierādīju, ka manis var būt pārāk daudz un ar labiem nodomiem ceļš var tikt visai interesantos virzienos bruģēts. par metodisko kabinetu vairs pārliecības nav, bet tomēr gribas domāt, ka bija taisni un labajā pusē (217.kab.?). foajē atsevišķi nodalīta telpa pasākumiem ar klavierēm, nepiesēdos gan un nepārbaudīju vai skan. trešais stāvs ar bezlogu auditoriju (kas mani kā kurmīti pilnībā apmierināja), visādas atmiņas, bet nekādas Zinātnieku nakts. kaut kāda kustība tikai zālē, kur jaunatne un ne tikai niekojas ar haļavniem (?) vīniņiem mazos bariņos sadalījušies un outsaideriem pēc 22iem nav tur ko darīt (kārtējo reizi bezgalīgajā spēlē starp eksaktajiem un humanitārajiem punkts eksaktajiem un rezultātā eksakto pārsvars tiecas uz plus bezgalību) un savus dēmonus pabarojis dodos atpakaļ Vecrīgas virzienā pa Birznieka-Upīša ielā savulaik iemīto taku garām lombardam un bankai un pīrādziņu tirgotavai, kuru atceros ne tikai no studiju, bet jau no dambretes laikiem, resp., 80o vidus. ēkas, kurai uzraksts no laika pirms-Lielā-Kara "гильзовая фабрика" cauri spiedās vēl 21.gs. sākumā, vietā uguņiem spīd Tallink Hotel, visādas ēstuves starp Satekles un Čakmarijas un uz staciju es neiešu, jo krastmalā stāv auto.

pie makdonalda skan bungas un jaunietes žonglē ar lāpām un spļauj uguni - tumsā izskatās labi. filharmonijas skvērā dzīvē kūsā, bet doma laukumā jau gandrīz viss palicis tukšs un kluss šajā vēlajā vakara stundā, resp., ap 22.30 un gandrīz jādzied "jau visi krogi ciet un vairāk nav kur iet", bet patīkamā kārtā vecā vieta ir vaļā. "naktstauriņi grib iekšā/ dvēsele grib – kaut kur" (par nazi un duršanu citreiz, Klāv), Rolis aiz letes, vecie purniņi šajā letes pusē, atrodas ir bāra krēsls, ir savs stūrītis letes un es saprotu kā es tur savulaik varēju dzīvot. pēc dubultas melnas kafijas un divām stundām un sarunām par būtiskām un vēl būtiskākām lietām laiks arī šajā vietā beidzas un jādodas mājup.

citējot kādu Cibas personāžu: "meikaps nebija velti šķiests".

--- bet kafiju man nevajag dot, jo pēc tās es esmu kā duracel trusītis (vismaz rakstīšanas ziņā) un šādā stāvoklī sāk rasties nojauta kā varētu kaut kas ulisveidīgs tapt. vienīgais, varu nomierināt - tik daudz kafijas es izdzert nevaru.