Dunduks ([info]dunduks) rakstīja,
@ 2011-09-02 21:45:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Sākumā bija vārds

Labi zināms, ko dara suns tad, kad viņam nav ko darīt un līdzigi ir arī ar cilvēku. Vienīgi saistībā ar lokanības problēmām ir jāatrod kāds aizstājējs un manā gadījumā tas bija jaunais "Rīgas Laika" numurs (ok, to, ka galīgi nav ko darīt īsti tomēr nevar apgalvot, jo ir tikko iesākts 1000 lappušu ķieģelis "A Dance with Dragons", tomēr tā gadījās; vai arī zemapziņā gruzdēja nedaudz bailes pamanīt, ka grāmata ir beigusies un pulkstenis rāda 8:00 sestdienas rītā).

Reizēm es ne tikai lasu, bet arī domāju (kaut gan varbūt labāk būtu to nedarīt) un šoreiz kā katalizators bija raksts par Heidegeru un Cēlanu http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2011&month=9&article=6. Ja Heidegers vārdiski bija dzirdēts (tāpat pamanīts Cibas intelektuāļu ierakstos), tad Cēlans bija pilnīgi jauns burts manā alfabētā. Atkāpei - ar filozofiju es esmu izteikti uz Jūs, lai arī kaut kādus vārdus mēdzu atpazīt, jo man nav galīgi slikta atmiņa, kā arī māku izskatīties gudrāks nekā esmu un pārliecinoši māt ar galvu. Varbūt tāpēc, bet varbūt arī tāpēc, ka man pietrūkst plaša skatījuma, es pieķeros detaļām. Šajā rakstā tā ir vairākkārt apspēlētā nepieciešamība Heidegeram atvainoties par sevi kā "nacistu filozofu". Man tas liekas dīvaini, jo es tekstā izlasīju to, ka viņš drīzāk bija varonis. Varbūt ne apzināti, bet tikai tāpēc, ka nacisti bija pārāk sekli un uz detaļām orientēti un ne liels, bet tomēr. Galu galā atteikties no amata tāpēc, ka vara neļauj rīkoties tā kā viņš uzskatīja par pareizu un pēc tam, lai arī cik maigi, bet tomēr varu kritizēt un darīt nevis to savā virtuvē divvientulībā ar spoguli vai guļamistabā zem segas, bet esot publiskai personai ir sava veida uzdrīkstēšanās un varoņdarbs (lūdzu neaizmirst, kas tā bija par varu). Tāpēc man parasti rodas jautājums - kādi varoņi bija tie paši akmeņu metēji. Es pats nebiju varonis un es izvairos mest akmeņus. Tas man gan netraucē ienīst un/vai ignorēt, izsvītrojot no apziņas vai pavīpsnāt un ironizēt, bet ja sāk niezēt rokas un gribas meklēt kādu tuvāku akmeni, es paskatos spogulī. Tur es redzu sevi, oreolu, spārnu galus un pārliecību, ka katram indivīdam vai grupai var būt jebkāda pārliecība vai uzskatu sistēma un tā nevar būt par pamatu nekādām represijām pret to paudējiem un ir pilnīgi vienalga vai tie ir uzskati, ka holokaustsTM nebija vai to, ka 1941. un 1949. gada deportācijas bija pārāk maigas un, protams, nevienam ne par ko nav jāatvainojas. Saprotams, ka ar šādu pārliecību vislabāk ir dzīvot tikai mūsdienu skumjajā PGM (politcorrectness gone mad) laikmetā, jo akmens laikmetā es būtu izraidīts (vai apēsts), viduslaikos vai nu mani sadedzinātu vai es pats dedzinātu un ko darītu XX gadsimta 30ajos gados labāk nemaz nesākt domāt.

... beigās tāpat izrādījās, ka 1) visi nomira, 2) vēsture ir un paliek veca mauka.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?