ja kāds mani nosauc par uz zināšanām vērstu egoistu vai saviebjas dzirdot manu apzīmējumu "puscilvēki" (tie ir tie, kurus petrovich sauc par īsajiem cilvēkiem), tad man ir virziens pagātnē, kur ar pirkstu norādīt. šī vecāmāte gan nevienu nešāva, toties kā ģimnāziste piedalījās revolucionārā gājienā Rēzeknē par godu vienai no divām 1917. gada revolūcijām, tiesa, gājiens gan beidzās ātrāk kā plānots, jo (neatkarīgi no tā vai februāris vai oktobris) bija slapš un sniegs, paslīdēšana un, protams, tieši krišanās vietai pirms brīža pāri gājis zirgs un kaut ko atstājis. pēc manā rīcībā esošās informācijas revolucionārās aktivitātes līdz ar to beidzās (1940. gada balsošanu par tādu uzskatīt nebūtu korekti, jo sādža balso tā kā balso skolotāja, bet kā var balsot skolotāja, ja divi mazi bērni mājās un trešais tiek gaidīts?!). tāpat ja paskatās drusku pirms revolūcijām, tad, karadarbība pamanījās nedaudz skart un lai karavīri neiznestu tukšu māju, tika veiksmīgi simulēta tīfa slimošana.

ārpus šiem ģeopolitiskajiem iespraudumiem bija ambīcijas un skarbs raksturs, kas stipri palīdzēja arī tikt pie teju desmit gadus jaunāka vīra (šī varētu būt zināma ģimenes nosliece, jo arī mana māte ir diezgan vecāka par tēvu, kā arī man pašam ilgākajās attiecībās bija piecu gadu handikaps). bērnu skaita ziņā gan pie trešā tika pielikts punkts, kā arī tie vairāk tika paciesti, nevis mīlēti (viņas bērnus mīlēja Praņīte - ne ta radiniece, ne ta tāpat saimei pievienojusies, bet astoņdesmitajos braucot uz to pusi regulāri pansionātā apciemojām un arī apglabāta kopā Makužu kapos). septiņdesmito gadu sākumā pēc vīra nāves māja tika pārdota, nauda atdota vecākajam dēlam un par to pārvācās pie viņa dzīvot. tas, ka drīz vien - pēc tam, kad bijām pārcēlušies uz laukiem, sākumā vasarā, bet uz 80o otro pusi pārvācās pavisam pie mums dzīvot ir saprotams, jo lai arī es ignorēju (ignorēšanā man jau no bērnības ir melnā josta), tāpat tēvs nebija stāvā sajūsmā par sievasmātes pārcelšanos, tomēr klajš naidīgums tas nebija (atšķirībā no apsolītās dzīves telpas) un meitai (manai mātei), pietika mīlestības un spējas rūpēties priekš visiem (tā nedaudz dīvaini sanāk, jo, ja manī ir pietiekoši daudz naida nelielai miljonu pilsētai, tad mātei ir mīlestība, kas pietiktu tai pašai pilsētai un vēl pāri paliktu apkārtējām mazpilsētām).

no talantiem viņai viennozīmīgi bija zīmēšana. tā gan mazāk bija jaunrade, bet vairāk pārzīmēšana, tomēr gandrīz līdz pat pašam mūža galam (deviņdesmitā dzimšanas diena tika sagaidīta) apsveikuma kartiņas sanāca tādas, ka es arī par visu pasaules naudu nevarētu ko tādu atkārtot (tā kaut kā negodīgi sanāk - no tēva puses visi muzikāli, es viens tāds ar lāci uz ausēm, no mātes puses, redz, zīmē daiļi - man toties abas rokas kreisās, protams, es esmu gudrs un smuks un vēl jauns, bet vienalga kaut kā īsti pareizi tas nav). tiesa, reizēm es ar vārdiem paspēlējos (tā kā tai tekstā par to, latviešiem dzejnieku vesels bars) un turpat rados (mātes brālēns) jau ir viens otrs nedaudz zināms priekštecis (Jānis Klīdzējs).

egoisms un zināšanas ir kaut kur redzēta kombinācija - reizēm dzīve izspēlē visādus jokus.