Šodien vectēva vārda diena. Nekad jau tā īsti nav atzīmēta, jo to veicināja 200km telpiskā barjera, kā rezultātā apciemots tika +/- vienu reizi gadā uz kapusvētkiem. Līdz ar to atmiņā nedaudz apaļīgs un brīžiem īgns "Gandijs", kuram nepatika fotografēties. Pēdējai lietai ir zināms pamatojums pazudušajās ģimenes leģendās par notikumiem Ziemeļlatvijā 20. gadsimta otrās desmitgades beigās, kā rezultātā sākotnēji pabēga kādu gabalu prom teritoriāli - no Valkas uz Aūksnes pusi, bet pēc tam 30ajos arī, drošs paliek nedrošs, nomainīja uzvārdu.

Vēl, ja neskaita, ka patika Tā lieta (ko apliecina 13 bērni), patika arī ar citām lietām ķimerēties un apgūt ko jaunu, piemēram, jau pēc sešdesmit gadu vecuma sasniegšanas, lai nebūtu garlaicīgi garajos ziemas vakaros, pašmācību ceļā apguva klavieru un (kaimiņa taisīto) ērģeļu spēli. Tāpat paštaisīts traktors, kas man toreiz sešu, septiņu, desmit gadu vecumā bija kulta statusā, saulē sakarsušais melnā dermantīna sēdeklis un mazais Dunduks. Pieliekot klāt vēl no pagalma izbraucošo un uz šosejas rindā kārtojošos 10+ mašīnu rindu, pasēdēšanu pie ezera, vēžu ēšanu un lielās māsīcas un mazo Dunduku, kā arī negadījumu, kurš apliecināja, ka ar bitēm neko nevar zināt, tiek uzzīmēts neliels stūrītis mozaīkai "Dunduks v2010".