viss jau būtu daudz maz normāli, ja būtne tik traki nesmirdinātos. vai nu viņa sasmērē visādus sūdus sev matos un tad smird dīvānā. vai arī sāk tos cept un gatavot. no tām smakām var prātā sajukt. un ja būtu nagi - es to dīvānu piebeigtu. un to krēsla malu arī. vakar šī man jautā - kāpēc es neguļot uz sava spilvena un savas jaciņas. ja godīgi - es mulstu no tām iespējām, kur gulēt. nespēju izvēlēties. viss tik savandīts, viss tik savandīts. man pat nesanāk vairs iegriezties savā buduārā zem dušas. un visur var gulēt - uz baltā paklāja. istabas vidū. uz dīvāna malas. dīvānā. gultā. uz spilvena. uz paklāja. zem galda. turklāt šobrīd man ir ekspedīciju sezona. intensīvi iepazīstu zemskapijas. zem grāmatu plaukta. zem drēbju skapja. zem galda. zem mapēm. zem gultas. zem kumodes. tur visur ir iespējas. un tās ir jāsaož. kad es tās mēģinu izrakt, - iespēju izrakšana - kā pētnieciskā metode, - būtne sasit plaukstas un mans izrakums ir izjaukts. un jāmeklē atkal - jauna iespēja zem vēl viena skapja.