man ir kauns. man vienkārši ir kauns. par to, kas notika naktī. un arī šodien. šodien man ir kauns par to ķēmu. draugs saucās. "srulim klājas labi". ES CIEŠU - tu ko, neredzi? Taškentā karsti ... Tev Taškentā zem dušas nav jāsēd. tāpēc vari svīst. a man zem dušas nav ne karsi, ne arī forši. tur ir netīrs, tumšs un ir vientuļi. un, ja runājam pa godīgo - par šo nakti. tā būtne tikai izlikās, ka aizgājusi gulēt. īstenībā nekur ne bija aizgājusi, ne gulēt. tā būtne ir viltīga maita. goda vārds. sagaidīja, kamēr es vientulības mocīta iznācu no savas zemdušas. pasēdēju izstabas vidū. pastaigāju pa virtuvi. izošņāju krēsla kājas. apošņāju butnes kājas. apgāzu grozu ar kamoliem. izložņāju zem riteņa. un visu laiku stulbi blenza uz mani. un tad sākās īpaši zemiskais. būtne pārkarināja rokas pār krēsla malām. es pilnīgi nemanot. pilnīgi automātiski paostīju. pilnīgi netīšām uzgrūdos. nejauši paklūpot - nu citādi tas vienkārši nevarēja gadīties - it kā pieglaudos. man nebija nemazākā nodoma sāk glaudīties. taču nē - ko domājies - glaudīties sāka viņa. un glaudīja manas ūsas un muguru, un asti. un atkal un atkal. un tad man bija jāglaužās gar ķebli. gar krēsla kāju. kā tādai muļķei jāvāļājās pa paklāju. jāasina nagu atliekas pret paklāju. mēs mīcījāmies. mēs glaudāmies un pieglaudāmies. precīzi līdz plkst.3.15. tad būtne tomēr aizgāja gulēt. es uzēdu. un mani pārņēma kauns. kauna dēļ arī šodien nenācu ārā no zemdušas. un nenākšu ārā nekad vairs. nemūžam. starp citu par šodienu - būtnei atveda jaunu krēslu. atkal citas smakas. būtne bija izgājusi uz pāris stundām. un es nekad vairs nenākšu ārā no zemdušas. un nekad vairs nerunāšu ar to ķēmu, kas tagad svīst Taškentā. es, redz pakaļu laizot. es tā mazgājos, ja neesi vēl to pamanījis. par ko man tāds liktenis? ar ko man jādzīvo? un vai tā maz ir dzīve ...