| |
[Nov. 20th, 2019|09:42 am] |
Latvijas laikā Induļa tēvam Augustam Zariņam Cēsu ielā bija pumpju pabrīķis. ļoti kvalitatīvus un pieprasītus rokas sūkņus ražojis – arī Vecmīlgrāvī ne vienam vien mājās bez akas ar spanni tāds bija, manu vecvecāku virtuvi ieskaitot. Vairākumniekiem (boļševikiem) ienākot, fabriku ekspropriē, bet īpašnieku ar visu famīliju nosūta pāraudzināšanas darbos uz Mordōriju. pāris gadus pēc kaŗa ģimenei gan ļauj atgriezties dzimtenē, un tagad mēs varam tik spekulēt, vai šāda varas labvēlība bijusi saistīta ar 15gadīgā Induļa piekrišanu sadarboties ar NKVD. diezin vai būtu bijis līdzēts ar protesta sēdēšanu piektdienās pie Siktivkaras čekas mājas ar dusmīgu How dare you!
'50. gadā manam sencim ir 15, viņš iestājas Vecmīlgrāvja jūrasskolā un nonāk praksē Kuģu remontrūpnīcā pie ceha meistara Zariņa. Papam par Augustu ir ļoti jaukas atmiņas – esot iecietīgi apmācījis viņu skārdniecības un virpošanas mākslās, kā arī citās dzīves gudrībās. bet vislielākais kompliments par to, ka vēl pēc gadiem 5-6, kad sencim jau ir pirmā automašīna un viņš ar kādām tur žubītēm brauc nopelst uz Vecāķiem, vecais Augusts atļauj autiņu novietot savas vasarnīcas pagalmā (uz ielas vai kur liedaga tuvumā autō atstāt ir uz to stingrāko noliegts).
– nu, ja, un tad jau tur dārzā parasti stāvēja tāds izkāmējis jaunēklis un kaut ko mālēja uz sava molberta. |
|
|
| |
[Nov. 20th, 2019|11:16 am] |
kamēr cien. cib. heda te beidzamos gadus daudziem par zobusāpēm nebeidz norādīt uz greizībām taisno spoguļu karalistē, norvēģu prese, man par nelielu izbrīnu, par norisēm kaimiņos klusēja kā krupi norijusi, līdz burtiski pirms kāda mēneša krupskis ar lielu blīkšķi izsprāga laukā. katalizādōra lomā uzstājās netīkamais fakts, ka vienas nedēļas nogales laikā Oslō tika fiksēti 19 incidenti, kuros jaunu burlaku bariņi bija uzbrukuši nejaušiem līdzpilsoņiem, tos aplaupot, atspārdot un sadurstot. „Mī&žē, kas te notiek!? Vai ļausim pāris neandertāļu šmurguļiem piesmiet sirmo Norgi-māmuliņu?” taujāja virsraksti.
kopš tā brīža ik pāris dienas pavalstnieki tiek aplaimoti ar nepievilcīgām ziņām no „Du gamla och fria” un pulka atklātāk kā Zviedrijā tiek spriedelēts par to, kālab Malmē sprāgst vairāk bumbu kā Kābulā.
arī šodien pār politkorekto zviedru premjēru gāžas kritikas krusa. izskatās gan, ka arī švēdu mēdiji ir atmodušies no ziemas miega un uzdod visādus kutelīgus jautājumus. premjērs, tiesa, joprojām ir nesatricināms un noraida insinuācijas, ka terrōra vilnim būtu jelkāds sakars ar inkluzīvo migrāciju. mazliet atgādinot nerojālo Kārli Marksu no zināmā MontīPaitōna skeča, viņš paceltu pirkstu turpina deklamēt, ka pie vainas ir nelabvēlīgie sociōekonōmiskie apstākļi, kuros nokļuvuši dzīves pabērni. „Tam nav nekāda sakara ar to, kur cilvēks ir dzimis! Nolieciet jebkuru zviedru tādos apstākļos, un rezultāts būs identisks!” viņš postulē bez atsaucēm uz peer-reviewed ūdeni.
vakar, apciemojot Ģēteborgu, kas izšauto ložu skaita ziņā tikai nedaudz atpaliek no Malmes, viņš gan kļūst pielaidīgāks. nu, tādā ziņā, ka atmet jelkādas darba hipotēzes par notiekošo:
„Tā kā nedz zinātniekiem-pētniekiem, nedz policijai nav skaidras atbildes, tad arī mums, politiķiem, tādas nevar būt.”
āmen, kā sak. |
|
|
| |
[Nov. 20th, 2019|11:42 am] |
šīsdienas anticiōnisma lappusītē jānoklausās Džeka Morfōniō pārspriedumi par izmaiņām okupēto Palestīnas teritōriju de iure-šmure sakarā pēc Pompeō 18. novembra paziņojuma.
politinformācija
vēl jāpiezīmē, ka paralēli ar prieku lasu Mihaīla Vellera jaunāko grāmatiņu Ķeceris (Еретик). pagāšnedēļ piemājas Polārī tiku pie beidzamā eksemplāra. forši aprunājāmies ar pārdevēju, jauku žīdenīti, pie kuras regulāri iepērkos nu jau vairāk kā divus gadu desmitus. atnāku mājās, atšķiru pirmo lappusi, a tur tāds iespaidīgs pirmās nodaļas virsraksts:
Ēbreji kā civilizācijas pašiznīcināšanās avangards. |
|
|
| |
[Nov. 20th, 2019|02:42 pm] |
pusdienu pātraukumā atiesim jele no cilvēcīgā sviesta un paveldzēsimies sēņu skavās.
etnōbotānika |
|
|
| |
[Nov. 20th, 2019|09:42 pm] |
biju te pavisam nesen aizbraucis uz Ogri pie viena interesanta daktera. saspaidīja man visādus punktus, elsu vien kā dobermans pinčers, un izrakstīja opodeldokam līdzīgu substanci uz mārdadža bāzes (nav homeopātija, nav). mājupceļā vecāki pieveda mani pie Ogres stacijas. tur šobrīd viss ir tā pārbūvēts, ka manas sinapses galīgi nesaslēdzās atklāsmē, ka reiz šeit jau esmu bijis. '85. gada augustā, pēc Pērkona koncerta. par šo es iedomājos tikai nupat pirms valsts svētkiem, braucot ar joprojām tiem pašiem senčiem uz Vecmīlgrāvja kapiem.
sēdēju, viegli apkūries ar savu grābeklīti un mācību tiesībām uz pakaļējā beņķa un štukoju apmēram šitā:
pimpis jau es, protams, esmu diezgan pamatīgs, bet stučījis gan nekad nēsmu, ne? un sāku pārcilāt visādas epizōdes: tur nē, un šitur nē, a tur vispār!, līdz nonāku līdz fakinajam Ogres koncertam. ā) atceros, ka nupat pēc ca. 25 gadu pārtraukuma biju sabijis Ogres stacijā un veicis ne pārāk memorablu, noguruša buržuja cienīgu braucienu jaunības maršrutā un bē – ka absolūti neko neatceros no nopratināšanas
– Mammu, klau – a tu man taču ne tikai pamatskolā, bet videnē arī nāci līdzi uz Transporta miliciju, vai ne?
– Nē, tikai vienreiz, 3. vai 4. klasē, kad Edgaru pie skolas sabrauca. A kas tev bija vidusskolā?
– Kā kas?! Pērkonvilciens tak.
tik-tak, tik-tak. karōčē, Mā man sāk braukt virsū, kā tā var būt, ka es neesmu bijis ar viņu „pietiekami atklāts”. {džīzas, Mā. if only you knew}
šitā, redz, var iekrist ar tiem baltajiem meliem uz līdzenas vietas. a es vienkārši, zinot, ka viņa kā nedzērāja brīžam atceras pulka vairāk par mani pašu, gribēju precizēt dažlābu detāļu.
sakiet, ir nez tāda iespēja, kā ekstrakurrikulāram kriminolōģijas studentam vai vienkārši omulīgam vīrelim labākajos gados piekļūt savam nopratināšanas protokōlam?
Teh Reign is Nigh |
|
|