| |
[Nov. 20th, 2019|09:42 am] |
Latvijas laikā Induļa tēvam Augustam Zariņam Cēsu ielā bija pumpju pabrīķis. ļoti kvalitatīvus un pieprasītus rokas sūkņus ražojis – arī Vecmīlgrāvī ne vienam vien mājās bez akas ar spanni tāds bija, manu vecvecāku virtuvi ieskaitot. Vairākumniekiem (boļševikiem) ienākot, fabriku ekspropriē, bet īpašnieku ar visu famīliju nosūta pāraudzināšanas darbos uz Mordōriju. pāris gadus pēc kaŗa ģimenei gan ļauj atgriezties dzimtenē, un tagad mēs varam tik spekulēt, vai šāda varas labvēlība bijusi saistīta ar 15gadīgā Induļa piekrišanu sadarboties ar NKVD. diezin vai būtu bijis līdzēts ar protesta sēdēšanu piektdienās pie Siktivkaras čekas mājas ar dusmīgu How dare you!
'50. gadā manam sencim ir 15, viņš iestājas Vecmīlgrāvja jūrasskolā un nonāk praksē Kuģu remontrūpnīcā pie ceha meistara Zariņa. Papam par Augustu ir ļoti jaukas atmiņas – esot iecietīgi apmācījis viņu skārdniecības un virpošanas mākslās, kā arī citās dzīves gudrībās. bet vislielākais kompliments par to, ka vēl pēc gadiem 5-6, kad sencim jau ir pirmā automašīna un viņš ar kādām tur žubītēm brauc nopelst uz Vecāķiem, vecais Augusts atļauj autiņu novietot savas vasarnīcas pagalmā (uz ielas vai kur liedaga tuvumā autō atstāt ir uz to stingrāko noliegts).
– nu, ja, un tad jau tur dārzā parasti stāvēja tāds izkāmējis jaunēklis un kaut ko mālēja uz sava molberta. |
|
|
