|
Nov. 20th, 2019|09:42 pm |
biju te pavisam nesen aizbraucis uz Ogri pie viena interesanta daktera. saspaidīja man visādus punktus, elsu vien kā dobermans pinčers, un izrakstīja opodeldokam līdzīgu substanci uz mārdadža bāzes (nav homeopātija, nav). mājupceļā vecāki pieveda mani pie Ogres stacijas. tur šobrīd viss ir tā pārbūvēts, ka manas sinapses galīgi nesaslēdzās atklāsmē, ka reiz šeit jau esmu bijis. '85. gada augustā, pēc Pērkona koncerta. par šo es iedomājos tikai nupat pirms valsts svētkiem, braucot ar joprojām tiem pašiem senčiem uz Vecmīlgrāvja kapiem.
sēdēju, viegli apkūries ar savu grābeklīti un mācību tiesībām uz pakaļējā beņķa un štukoju apmēram šitā:
pimpis jau es, protams, esmu diezgan pamatīgs, bet stučījis gan nekad nēsmu, ne? un sāku pārcilāt visādas epizōdes: tur nē, un šitur nē, a tur vispār!, līdz nonāku līdz fakinajam Ogres koncertam. ā) atceros, ka nupat pēc ca. 25 gadu pārtraukuma biju sabijis Ogres stacijā un veicis ne pārāk memorablu, noguruša buržuja cienīgu braucienu jaunības maršrutā un bē – ka absolūti neko neatceros no nopratināšanas
– Mammu, klau – a tu man taču ne tikai pamatskolā, bet videnē arī nāci līdzi uz Transporta miliciju, vai ne?
– Nē, tikai vienreiz, 3. vai 4. klasē, kad Edgaru pie skolas sabrauca. A kas tev bija vidusskolā?
– Kā kas?! Pērkonvilciens tak.
tik-tak, tik-tak. karōčē, Mā man sāk braukt virsū, kā tā var būt, ka es neesmu bijis ar viņu „pietiekami atklāts”. {džīzas, Mā. if only you knew}
šitā, redz, var iekrist ar tiem baltajiem meliem uz līdzenas vietas. a es vienkārši, zinot, ka viņa kā nedzērāja brīžam atceras pulka vairāk par mani pašu, gribēju precizēt dažlābu detāļu.
sakiet, ir nez tāda iespēja, kā ekstrakurrikulāram kriminolōģijas studentam vai vienkārši omulīgam vīrelim labākajos gados piekļūt savam nopratināšanas protokōlam?
Teh Reign is Nigh |
|