bažījos daomāt. vien atceros gadus piecus vecu sarunu ar čomeni no Ziemeļvalstu infōbiroja, viņa 90tajos tur sekretārēja, bet pa tam lāgam bij ielauzījusies noršku mōlā un pat patniedza blickursus Latvijas medmāsām. izbrauc uz nedēļiņu-divām-trim uz Balviem, nolasa kursu, un krastā jau gaida baltā bura uz Stātoilkrastu. Ziemeļos (strēķīti virs Troņemas) piemaksa ir 50%, ja nemaldos. No 20:00 līdz 06:00, kā arī kvīkendos un valsts svētkos piemaksa visiem ir 40%. Un pamatlikme jau, galnais, ir tīri ok. Nav bažu 40% atstāt karaļvalsts kasē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un lūk, kas man akurāt skrien virsū internetēs
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/pacientu-cinu-ar-vezi-kave-katastrofals-medmasu-trukums.a319820/

(Reply to this) (Parent) (Thread)

baisi, yo.
un tas, ka es pats sevi apsveru laicīgi ragutiņās aizvilkt uz mežu, laikam pilnībā neatbrīvo mani no…
bļaģ. kad man teica, ka samurajam katru dienu ir jādomā par nāvi, kāpēc neviens nepateica, ka man par citu nāvi arī būs jādomā. tas taču ir pilnīgi cits vienādojums!
no otras puses – reku, slimnīca ielas galā: ej, strādā, saņem karmiskos punktus un virtuālos tugrikus.
man tur tagad auklīte guļ. kad pēdējreiz biju ciemā, viņas jaunākā māsa, ilggadēja medicīnas darbeniece (ieskaitot Daugavpils cietumu Baltais gulbis) man čukstēja: Jančuk, redzi, to večiņu pie durvīm – vakar viņa vēl roku kustināja, šodien vairs nekustas. viņa pēc mugurkaula operācijas, ārsts uzrakstījis – piepacelt galvu (kas sasniedzams ar attiecīgu spilvenošanu), bet viņas/medmāsas rakstīto pārpratušas uz salocījušas gultu krietnā 30° leņķī, nostādot pacienti ne pārāk vēlamajā pussēdus stāvoklī. – Zini, auklītes māsa ma saka: man šķiet, ka te nav nevienas medicīnas darbinieces – šitās labākā gadījumā ir izgājušas ātros sociālos kursus.

(Reply to this) (Parent)