eksistenciālas muļķības
Es pamostos. No murgiem? Nezinu. Būtu jauki pagulēt vēl, bet esmu jau pamodies. Vai es uzliku modinātāju? Cik ir pulkstenis? Atveru acis, mani apžilbina saule un mans pagrimums. Es neatminos, kā nonācu mājās, bet man ir vienalga, ko gan man kāds spēs nodarīt, ko es jau neesmu nodarījis sev. Vai sev caur citiem. Smieklīgi! Sevis žēlošana? Vai arī savu dēmonu glorificēšana? Varu iztēloties sevi, tumsas ieskautu un melnām acīm, nē, pārāk bērnišķīgi, vajadzētu ko nopietnāku, kas neizskatās pēc ‘’the Rasmuss’’ video klipiem. Cik ir pulkstenis? Atkal esmu gājis gulēt drēbēs. Varu jau sev iestāstīt, ka tā ir siltāk neapkurinātā dzīvoklī, bet fakts ir tāds , ka kā kritu, tā aizmigu. Par laimi neesmu neko nogulējis (ieskaitot savas ekstremitātes), esmu pat uzmodies visai laikus. Tas neko nemaina, vienalga vēl aizvien jūtos sadzēries un ļoti noguris. Priekš kam es tā darīju? Kāda tam nozīme? Gribēju un darīju. Kas man var to aizliegt? Ne jau es pats sev. Lai nonāktu līdz tādam prāta stāvoklim vajag vēl paaugties. Es esmu pārāk jauns. Un dumjš. Paškritika, kas izdzisīs līdz satikšu kādu citu cilvēku. Varētu brokastot. Bet šodien kaut ko sliktu, it kā tas ir apbalvojums tam, ka es vakar piedzēros, bet tajā pašā laikā tas darbojas kā sods, jo es bendēju sevi, ar to ko sakrāmēju savā kuņģī, palieku resns, pretīgs objekts. Jāpērk jaunas drēbes, lielāki izmēri un tad es uzkožu vēl, jo mani nepiepilda nekas cits, vienkārši aizbāžu savu tukšumu ar ēdienu. Pērs Gints to neizmēģināja. Varbūt būtu palicis mazliet laimīgāks. Vēlāk es iedomājos, kāpēc neesmu kļuvis par bezpajumtnieku? Kas mani tur? Radinieki? Draugi? Ambīcijas? Smieklīgi, tās nav ambīcijas, bet prasības. Ne jau pret sevi, bet no dzīves. Tātad ēst. Nobraukšu gar kebabu vai, ja ciet, kādu citu vietu, kur pārdod kalorijām bagātu 100 reiz pārstrādātu cīsiņu gaļu un maizi no tualetes papīra. Es pārāk daudz spēju domāt priekš šāda brīža, tīri labi varētu iztikt! Jāieslēdz mūzika, lai atslēdz prātu. Cik ir pulkstenis. Forši, man vēl ir daudz laika. Es nevēlos būt mājās. Gribās parādīt visiem cik man šorīt draņķīgi, kāds es Igo ‘’Nožēlojamais’’. Varbūt kāds apžēlosies? Cik ilgi jau es tā vārtos. Šāda bezdarbība mani tracina. Es pats sevi ‘’izbesīšu’’. Par laimi nesāp piecelties. Bet ir grūti stāvēt. Velk horizontāli, bet šodien jāstrādā. Kāpēc? Kāpēc es nevarētu saņemt naudu par to, ka es esmu? Tev ir vienalga? Nu zini, visiem ir vienalga par Tevi, bet kaut kā sagadījies, ka Tu šo lasi, attiecīgi pilnīgi vienalga jau nav. Reiz bija tāds atgadījums, man un man tuvam draugam kopēja paziņa uzdeva izpildīt šausmīgi sarežģītu lūgumu . Nosaukt trīs īpašības, ko mēs viens otrā augstu novērtējam. Pēc šī iestājās neveikls klusums, jo, nu, kā novērtējam to, ka es esmu es un viņš ir viņš, tāda sinerģija un viss. Īsti nepratām šo domu ietērpt trīs raksturojošos vārdos, jo kaut kā apzinājāmies, ka nav tādu atsevišķu lietu, ko nosaukt, jo pēc būtības, laikam, esam ‘’sajāti’’ cilvēki. Kurus garlaiko labais un fascinē, kas draņķīgs. Kāpēc, lai kaut kas draņķīgs saņemtu naudu tāpat vien? Es nezinu. Jo man tā gribās. Es varētu būt, tāds filozofiņš, kurš staigā apkārt un dāļā ļaudīm ieteikumus un man par to maksā. Bet man nebūtu daudz ko ieteikt. ‘’Palīdzēt vari tikai pats sev.’’ Ko tad vēl? Tagad aplūkojot sevi spogulī - izspūruši mati, saņurcīts džemperis – pulovers, dubļaini džinsi. Bieži vien, kad ir paģiras, vēl uzacu sānu malas uzraujas augstāk un es sev nedaudz atgādinu Džeku Nikolsonu, bet es neesmu viņš un es pat nezinu, kas es esmu. Skatos savās acīs, tajās ir tukšums un tukšums skatās pretī. Pretīgi, novēršos. Ir jāuzvelk drēbes, kas nesmird un izskatās nedaudz labāk. Bet šodien negribas uzsiet šlipsi, vilkt žaketi un kurpes, pietiks ar kreklu. No mūzikas nepulsē galva, tas ir slikts rādītājs, ka esmu vēl sadzēries. Vienalga. Tas ir vienīgais man pieejamais mierinājums - vienaldzība. Sieviete, kura nodzīvoja līdz simt septiņpadsmit, vai septiņiem, tam nav nozīmes, gadiem teica, ka tam iemesls ir bijis miers viņas dzīvē. Es toties esmu dikti nemierīgs. Visu laiku vajag kaut ko darīt, kaut kur doties. Bail palikt ar sevi un savām domām. Nonākt konfrontācijā, ar sevi, pateikt sev – ‘’Tu neesi nekas.’’ Viss ko tu zini, proti, dari un domā, neesi tu. Tu esi tukšums, gluži kā viss Tev apkārt, mūžam. Āmen. Nē paldies, tā gan man negribas. Es gribu kaut ko sasniegt. Kaut ko izdarīt. Uzcelt savu operu. Jā. Būt tukšumam, bet diženam tukšumam. Kāpēc? Kāpēc censties un vienkārši neizbeigt to tagad? Jo gļēvums. Bailes nebūt. Jo nav debesu valstības, pārdzimšanas un citu muļķību - nav nekā. Lūk tā! Kas notiek kamēr neesi dzimis un notiek kad nobeidzies? Nekas. Tu vienkārši beidzies. Kā izslēgts televizors vai dators vai jebkas, kam vairs nav enerģijas padeves. Ar tādu domu ‘’Bībeli’’ neuzrakstīsi. Kā gan citādāk iestāstīt tiem trakajiem pagāniem un citiem dullajiem ļautiņiem, ka jābūt kaut cik kārtīgiem, kamēr esi dzīvs? Paradīze, ja esi labiņš un elle, ja kretīns. Tas arī viss. Tik vienkārši. Esmu pārliecinājis četrus mormoņus un vienu no ''Vasaras draudzes'', vai kā nu viņus sauc, pārstāvjus par pretējo, šo lielo dzīves tukšumu. Ļoti lepojos ar šo, savā ziņā, ļauno lietu, bet no otras puses. Kad ir skaidra apziņa, ka ir tikai šī dzīve, ir iespējams viņu izdzīvot kolosāli. Galvenais censties nebūt destruktīvam. Nodomāju es, slēdzot ciet dzīvokļa durvis, dodoties ceļā uz ātrās ēdināšanas restorānu, kas manu vājo sirdi padarīs vēl bišku vājāku. Saka, ka sievietēm ir simtiem lietu reizē par ko domāt, ja tā patiesi ir, tas ir izcili, ja es spētu reizē domāt par visu man tikai trūktu izaudzēt dažas rokas un spārnus. Varbūt tāpēc indiešiem tām dievietēm ir tik daudz roku, multi - darbones. Bet visi vīrieši - tumsoņi, ko redz, to dara. Viens ceļš, ja strupceļš, tad cits. Pasaulē jau nav nekas jauns jāizgudro, tikai viss vecais jaunpienācējiem jāpasniedz gudrāk, saprotamāk. Vai arī, otra opcija, to nedarīt, ļaut cilvēkiem būt šauri domājošiem idiotiem, kas spēj tikai patērēt. Elite domā un dara, pārējie patērē un mirst. Vai laimīgi? Kā var būt laimīgs, ja dzīvo (ne obligāti garīgā) nabadzībā? Vai apzodz cilvēkus, kādam nodari fiziskas sāpes, reizēm sev par prieku? Paga, paga. Es arī tā esmu darījis. Kāpēc? Jo biju ļoti bēdīgs, faktiski, satriekts. Tāds ievainots, truls dzīvnieks. Mani infantilie sapņi vienā mirklī beidzās. Nu labi, vairākos mirkļos. Jau sen bija beigušies, bet es sāku sajust rūgto pēcgaršu. Kā cigarešu smaka iesūcās pirkstos un Tu to sajūti tikai tad, kad rokas atrodas tuvu sejai. Pretīgi. Nedaudz rauj uz augšu. Citiem morālajiem invalīdiem ir bijis tāpat? Nu nē, nevar būt, ka citi ir spējīgi tik dziļi izjust to pašu, ko es, jo es taču esmu kas īpašs. Par spīti tam, ka esmu nekas, slapja vieta, esmu ieguldījis visu savu dzīvi tajā, lai pats savās acīs būtu pilnīgi ģeniāls. Tāds princis.. pankūciņš! Karalis, bet kailais. Skaidrības gaismas glabātājs! Labi, pietiks. Ne tuvu tā nav. Kas tad ir? Pareizi, nekā nav. Tāpēc ir jācenšas. Ļoti jācenšas tikt cauri ikdienai. Lai ik pa laikam varētu būt nedaudz apmierināts ar dzīvi. Kliedēt skumjas. Nomāktību. Bet domāšana ir nolemtība skumjām. Jautras domas pārsvarā ir par muļķību. Humors varbūt ir atbilde. Smieties par visu. Ek is snaks. Bet reizēm tik grūti. Kā mūžam smieties par visu, ja gribās arī pretoties. Dons Kihots cīnījās ar vējdzirnavām ne jau tāpēc, ka bija jucis, bet gan tāpēc, ka bija gudrs. Dzīve ir mūžīga cīņa. Vēlams ar sevi. Līdz brīdim, kad nāve uzvar. Noliek Tevi uz ceļiem un nosit ar beisbola nūju. Smieklīgi, ne. Smieklīgi, ka nav naudas, smieklīgi, ka ir vientulība, smieklīgi, ka ir bezmērķība, smieklīgi, ka viss riebjas. Ha – ha – ha. Atkal jau žēlums pret sevi. Cik tizli! Pirms gulētiešanas nobučo sev plecu un saki – es Tevi mīlu. Vai arī aizlej acis, lai kristu bez apziņas savā lāvā. Vai, vai arī atgulies ar labas dienas sajūtu viss ir kā nākas, sega maigi apskauj kailo ķermeni un Tu iegrimsti mākonī. To nav iespējams novērtēt, ja ikdiena nav nogurdinoša. Miers un laime padara trulu, degradē. Mētājies gultā un visu nakti domā par muļķībām. Tāpēc cilvēce vienmēr ir bijusi pašdestruktīva. Mēs uz šīs lodes kādu laiku pavelkam un tad viss. Un tas ar visiem. Nav izredzēto. Arī planētu pašu tāpat. Vienā brīdī nebūs. Tomēr, reizēm ir tik patīkami dzīvot. Kad Tu kaut ko sasniedz, kad esi kādā iespaidīgā vietā, kad ēd ko gardu. Ir taču vērts ne? Tikai jāatrod kur un kā to darīt ar minimālāku piepūli, bet maksimāli lielāku kaifu. Neizliekoties, esot īstam, neturēties rāmjos. Jā, piekāst dzīves dzirnas. Es pretošos un lai jau sadragā, man nav nekā ko zaudēt, ņemiet, jo tāpat nekā nav. Liekulība? Jā, lai tikai kāds pamēģina mani apzagt, es būtu dikti, dikti dusmīgs. Izstrādātu savā galvā īsu atriebes stāstu. Neiedomājami nežēlīgu. Jo mans ir mans. Pamēģini tikai meža dzīvniekam ko atņemt! Es būšu salts. Izkusīšu pats savās dusmās un tam visam beigās nebūs bijusi nekāda jēga. Tukšs iekšējs monologs. Kā šis. Safantazēts un neīsts. Bet savulaik mans literatūras zinātnes pasniedzējs teica, ka rakstīšanas galvenais mērķis ir grāmatas kā tādas iznīcināšana, jo tā ir barjera starp domu apmaiņu. Varbūt es ko jaucu, atceros pavisam citādāk un pats esmu izdomājis, kas ir kas. Lai vai kā.