donscitrons' Journal
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 2 most recent journal entries recorded in donscitrons' LiveJournal:

    Wednesday, July 31st, 2019
    10:21 am
    eksistenciālas muļķības
    Es pamostos. No murgiem? Nezinu. Būtu jauki pagulēt vēl, bet esmu jau pamodies. Vai es uzliku modinātāju? Cik ir pulkstenis? Atveru acis, mani apžilbina saule un mans pagrimums. Es neatminos, kā nonācu mājās, bet man ir vienalga, ko gan man kāds spēs nodarīt, ko es jau neesmu nodarījis sev. Vai sev caur citiem. Smieklīgi! Sevis žēlošana? Vai arī savu dēmonu glorificēšana? Varu iztēloties sevi, tumsas ieskautu un melnām acīm, nē, pārāk bērnišķīgi, vajadzētu ko nopietnāku, kas neizskatās pēc ‘’the Rasmuss’’ video klipiem. Cik ir pulkstenis? Atkal esmu gājis gulēt drēbēs. Varu jau sev iestāstīt, ka tā ir siltāk neapkurinātā dzīvoklī, bet fakts ir tāds , ka kā kritu, tā aizmigu. Par laimi neesmu neko nogulējis (ieskaitot savas ekstremitātes), esmu pat uzmodies visai laikus. Tas neko nemaina, vienalga vēl aizvien jūtos sadzēries un ļoti noguris. Priekš kam es tā darīju? Kāda tam nozīme? Gribēju un darīju. Kas man var to aizliegt? Ne jau es pats sev. Lai nonāktu līdz tādam prāta stāvoklim vajag vēl paaugties. Es esmu pārāk jauns. Un dumjš. Paškritika, kas izdzisīs līdz satikšu kādu citu cilvēku. Varētu brokastot. Bet šodien kaut ko sliktu, it kā tas ir apbalvojums tam, ka es vakar piedzēros, bet tajā pašā laikā tas darbojas kā sods, jo es bendēju sevi, ar to ko sakrāmēju savā kuņģī, palieku resns, pretīgs objekts. Jāpērk jaunas drēbes, lielāki izmēri un tad es uzkožu vēl, jo mani nepiepilda nekas cits, vienkārši aizbāžu savu tukšumu ar ēdienu. Pērs Gints to neizmēģināja. Varbūt būtu palicis mazliet laimīgāks. Vēlāk es iedomājos, kāpēc neesmu kļuvis par bezpajumtnieku? Kas mani tur? Radinieki? Draugi? Ambīcijas? Smieklīgi, tās nav ambīcijas, bet prasības. Ne jau pret sevi, bet no dzīves. Tātad ēst. Nobraukšu gar kebabu vai, ja ciet, kādu citu vietu, kur pārdod kalorijām bagātu 100 reiz pārstrādātu cīsiņu gaļu un maizi no tualetes papīra. Es pārāk daudz spēju domāt priekš šāda brīža, tīri labi varētu iztikt! Jāieslēdz mūzika, lai atslēdz prātu. Cik ir pulkstenis. Forši, man vēl ir daudz laika. Es nevēlos būt mājās. Gribās parādīt visiem cik man šorīt draņķīgi, kāds es Igo ‘’Nožēlojamais’’. Varbūt kāds apžēlosies? Cik ilgi jau es tā vārtos. Šāda bezdarbība mani tracina. Es pats sevi ‘’izbesīšu’’. Par laimi nesāp piecelties. Bet ir grūti stāvēt. Velk horizontāli, bet šodien jāstrādā. Kāpēc? Kāpēc es nevarētu saņemt naudu par to, ka es esmu? Tev ir vienalga? Nu zini, visiem ir vienalga par Tevi, bet kaut kā sagadījies, ka Tu šo lasi, attiecīgi pilnīgi vienalga jau nav. Reiz bija tāds atgadījums, man un man tuvam draugam kopēja paziņa uzdeva izpildīt šausmīgi sarežģītu lūgumu . Nosaukt trīs īpašības, ko mēs viens otrā augstu novērtējam. Pēc šī iestājās neveikls klusums, jo, nu, kā novērtējam to, ka es esmu es un viņš ir viņš, tāda sinerģija un viss. Īsti nepratām šo domu ietērpt trīs raksturojošos vārdos, jo kaut kā apzinājāmies, ka nav tādu atsevišķu lietu, ko nosaukt, jo pēc būtības, laikam, esam ‘’sajāti’’ cilvēki. Kurus garlaiko labais un fascinē, kas draņķīgs. Kāpēc, lai kaut kas draņķīgs saņemtu naudu tāpat vien? Es nezinu. Jo man tā gribās. Es varētu būt, tāds filozofiņš, kurš staigā apkārt un dāļā ļaudīm ieteikumus un man par to maksā. Bet man nebūtu daudz ko ieteikt. ‘’Palīdzēt vari tikai pats sev.’’ Ko tad vēl? Tagad aplūkojot sevi spogulī - izspūruši mati, saņurcīts džemperis – pulovers, dubļaini džinsi. Bieži vien, kad ir paģiras, vēl uzacu sānu malas uzraujas augstāk un es sev nedaudz atgādinu Džeku Nikolsonu, bet es neesmu viņš un es pat nezinu, kas es esmu. Skatos savās acīs, tajās ir tukšums un tukšums skatās pretī. Pretīgi, novēršos. Ir jāuzvelk drēbes, kas nesmird un izskatās nedaudz labāk. Bet šodien negribas uzsiet šlipsi, vilkt žaketi un kurpes, pietiks ar kreklu. No mūzikas nepulsē galva, tas ir slikts rādītājs, ka esmu vēl sadzēries. Vienalga. Tas ir vienīgais man pieejamais mierinājums - vienaldzība. Sieviete, kura nodzīvoja līdz simt septiņpadsmit, vai septiņiem, tam nav nozīmes, gadiem teica, ka tam iemesls ir bijis miers viņas dzīvē. Es toties esmu dikti nemierīgs. Visu laiku vajag kaut ko darīt, kaut kur doties. Bail palikt ar sevi un savām domām. Nonākt konfrontācijā, ar sevi, pateikt sev – ‘’Tu neesi nekas.’’ Viss ko tu zini, proti, dari un domā, neesi tu. Tu esi tukšums, gluži kā viss Tev apkārt, mūžam. Āmen. Nē paldies, tā gan man negribas. Es gribu kaut ko sasniegt. Kaut ko izdarīt. Uzcelt savu operu. Jā. Būt tukšumam, bet diženam tukšumam. Kāpēc? Kāpēc censties un vienkārši neizbeigt to tagad? Jo gļēvums. Bailes nebūt. Jo nav debesu valstības, pārdzimšanas un citu muļķību - nav nekā. Lūk tā! Kas notiek kamēr neesi dzimis un notiek kad nobeidzies? Nekas. Tu vienkārši beidzies. Kā izslēgts televizors vai dators vai jebkas, kam vairs nav enerģijas padeves. Ar tādu domu ‘’Bībeli’’ neuzrakstīsi. Kā gan citādāk iestāstīt tiem trakajiem pagāniem un citiem dullajiem ļautiņiem, ka jābūt kaut cik kārtīgiem, kamēr esi dzīvs? Paradīze, ja esi labiņš un elle, ja kretīns. Tas arī viss. Tik vienkārši. Esmu pārliecinājis četrus mormoņus un vienu no ''Vasaras draudzes'', vai kā nu viņus sauc, pārstāvjus par pretējo, šo lielo dzīves tukšumu. Ļoti lepojos ar šo, savā ziņā, ļauno lietu, bet no otras puses. Kad ir skaidra apziņa, ka ir tikai šī dzīve, ir iespējams viņu izdzīvot kolosāli. Galvenais censties nebūt destruktīvam. Nodomāju es, slēdzot ciet dzīvokļa durvis, dodoties ceļā uz ātrās ēdināšanas restorānu, kas manu vājo sirdi padarīs vēl bišku vājāku. Saka, ka sievietēm ir simtiem lietu reizē par ko domāt, ja tā patiesi ir, tas ir izcili, ja es spētu reizē domāt par visu man tikai trūktu izaudzēt dažas rokas un spārnus. Varbūt tāpēc indiešiem tām dievietēm ir tik daudz roku, multi - darbones. Bet visi vīrieši - tumsoņi, ko redz, to dara. Viens ceļš, ja strupceļš, tad cits. Pasaulē jau nav nekas jauns jāizgudro, tikai viss vecais jaunpienācējiem jāpasniedz gudrāk, saprotamāk. Vai arī, otra opcija, to nedarīt, ļaut cilvēkiem būt šauri domājošiem idiotiem, kas spēj tikai patērēt. Elite domā un dara, pārējie patērē un mirst. Vai laimīgi? Kā var būt laimīgs, ja dzīvo (ne obligāti garīgā) nabadzībā? Vai apzodz cilvēkus, kādam nodari fiziskas sāpes, reizēm sev par prieku? Paga, paga. Es arī tā esmu darījis. Kāpēc? Jo biju ļoti bēdīgs, faktiski, satriekts. Tāds ievainots, truls dzīvnieks. Mani infantilie sapņi vienā mirklī beidzās. Nu labi, vairākos mirkļos. Jau sen bija beigušies, bet es sāku sajust rūgto pēcgaršu. Kā cigarešu smaka iesūcās pirkstos un Tu to sajūti tikai tad, kad rokas atrodas tuvu sejai. Pretīgi. Nedaudz rauj uz augšu. Citiem morālajiem invalīdiem ir bijis tāpat? Nu nē, nevar būt, ka citi ir spējīgi tik dziļi izjust to pašu, ko es, jo es taču esmu kas īpašs. Par spīti tam, ka esmu nekas, slapja vieta, esmu ieguldījis visu savu dzīvi tajā, lai pats savās acīs būtu pilnīgi ģeniāls. Tāds princis.. pankūciņš! Karalis, bet kailais. Skaidrības gaismas glabātājs! Labi, pietiks. Ne tuvu tā nav. Kas tad ir? Pareizi, nekā nav. Tāpēc ir jācenšas. Ļoti jācenšas tikt cauri ikdienai. Lai ik pa laikam varētu būt nedaudz apmierināts ar dzīvi. Kliedēt skumjas. Nomāktību. Bet domāšana ir nolemtība skumjām. Jautras domas pārsvarā ir par muļķību. Humors varbūt ir atbilde. Smieties par visu. Ek is snaks. Bet reizēm tik grūti. Kā mūžam smieties par visu, ja gribās arī pretoties. Dons Kihots cīnījās ar vējdzirnavām ne jau tāpēc, ka bija jucis, bet gan tāpēc, ka bija gudrs. Dzīve ir mūžīga cīņa. Vēlams ar sevi. Līdz brīdim, kad nāve uzvar. Noliek Tevi uz ceļiem un nosit ar beisbola nūju. Smieklīgi, ne. Smieklīgi, ka nav naudas, smieklīgi, ka ir vientulība, smieklīgi, ka ir bezmērķība, smieklīgi, ka viss riebjas. Ha – ha – ha. Atkal jau žēlums pret sevi. Cik tizli! Pirms gulētiešanas nobučo sev plecu un saki – es Tevi mīlu. Vai arī aizlej acis, lai kristu bez apziņas savā lāvā. Vai, vai arī atgulies ar labas dienas sajūtu viss ir kā nākas, sega maigi apskauj kailo ķermeni un Tu iegrimsti mākonī. To nav iespējams novērtēt, ja ikdiena nav nogurdinoša. Miers un laime padara trulu, degradē. Mētājies gultā un visu nakti domā par muļķībām. Tāpēc cilvēce vienmēr ir bijusi pašdestruktīva. Mēs uz šīs lodes kādu laiku pavelkam un tad viss. Un tas ar visiem. Nav izredzēto. Arī planētu pašu tāpat. Vienā brīdī nebūs. Tomēr, reizēm ir tik patīkami dzīvot. Kad Tu kaut ko sasniedz, kad esi kādā iespaidīgā vietā, kad ēd ko gardu. Ir taču vērts ne? Tikai jāatrod kur un kā to darīt ar minimālāku piepūli, bet maksimāli lielāku kaifu. Neizliekoties, esot īstam, neturēties rāmjos. Jā, piekāst dzīves dzirnas. Es pretošos un lai jau sadragā, man nav nekā ko zaudēt, ņemiet, jo tāpat nekā nav. Liekulība? Jā, lai tikai kāds pamēģina mani apzagt, es būtu dikti, dikti dusmīgs. Izstrādātu savā galvā īsu atriebes stāstu. Neiedomājami nežēlīgu. Jo mans ir mans. Pamēģini tikai meža dzīvniekam ko atņemt! Es būšu salts. Izkusīšu pats savās dusmās un tam visam beigās nebūs bijusi nekāda jēga. Tukšs iekšējs monologs. Kā šis. Safantazēts un neīsts. Bet savulaik mans literatūras zinātnes pasniedzējs teica, ka rakstīšanas galvenais mērķis ir grāmatas kā tādas iznīcināšana, jo tā ir barjera starp domu apmaiņu. Varbūt es ko jaucu, atceros pavisam citādāk un pats esmu izdomājis, kas ir kas. Lai vai kā.

    Current Mood: awake
    Saturday, July 6th, 2019
    1:09 pm
    Vasaras noskaņās.
    Ieskrējienam, uz citas nots, kaut kas svaigs un smaržīgs, kā pirmā zemene ar mazliet smiltīm, kāpēc skalot, kad rasa to jau mazliet atmazgājusi?! Tā lai ir ‘’pa īsto’’! Šodiena – vislabākā diena jebkad (vismaz šodien), nevajag domāt par to, kas vēlāk notiks, plānot uz priekšu – ne par velti to sauc par brīvdienu (brīvu no liekām domām?), kad iespējams baudīt katru mirkli, lai arī cik tas niecīgs un maznozīmīgs – nesteidzoties, kaut ieradums liek funktierēt, ko tad šajā veldzē vajadzēs vēlāk ‘’izpildīt un kad pildīs to’’, domās jau par nākamo un tā visu laiku. Pie velna laiku, tagad. Ja peldies zaļajos Baltijas jūras viļņos, nedomā, kā pēc tam žūsi uz deķīša, smiltiņās. Esi tad, lec tajā vilnī, kas neapturams triecas pret krastu, balts kā sveķi, pilni ar plastmasu, kas paliks kā vienīgā liecība par mūsu kultūru. Ūdenī viz mikroskopiskās sporas un tas samaisījies ar visas pasaules upju dabisko drazu, tomēr pasakaini veldzē saulē kaltēto ķermeni, kas jau pie pleciem sācis viegli apdegt. Krastā sagaida iegaršināta ūdens pudele un pelnīta vientulība. Sākumā pat nav spēka pēc tik dižām aktivitātēm, tik pakrīti uz izbalinātā auduma un veries zilajā tālē. Prātā rosās kārtējās pagātnes domas, kuras kā pretstatīti spoguļi ieved bezgalīgā nebūtībā – kā saule sildīja un ūdens veldzēja pagājušo gadu, tāpat šogad un mazliet citādāk. Tik tagad aizvien vairāk sāc līdzināties citiem pašapmierinātajiem pelmeņiem, kas cepas uz sakaitētajām smiltīm, līdz iegūst bronzīgu nokrāsu. Vissmieklīgāk izskatās pelmeņi, kuri cenšas piesegt vecumdienu izkropļotās ‘’erotiskās’’ zonas ar krāsainiem sintētiskiem trīsstūrīšiem, kuru liktenis pazūd kādā krunkā vai izplešas līdz izpletņa cienīgiem izmēriem. Par laimi, neviens šodien nav paņēmis līdzi suni. Nav jau tā, ka es tos nīstu, tikai uzskatu, ka visam sava vieta un laiks, lai arī mans tēvs man ir iemācījis kā būt bez takta izjūtas, nekautrīgam un savādi neērtam, vienalga uzskatu, ka suņi pludmalē ir sava veida noziegums, tas kā jūs nomokāt viens otru aiz slēgtām durvīm ir pilnīgi un vienīgi jūsu darīšana, bet personīgi ierodos uz jūru, lai dzirdētu klusumu, netiktu pārsteigts ar slapju smilšu dušu, kas ož pēc vistu stilbiņiem, kā arī neplānoju iekāpt stilbiņu brūnīgajā liktenī vai tikt sakosts. Izklausās pēc ērcības, bet es varu zvērēt, ja es tā sāktu uzvesties vai pieļautu ko tādu no kāda, ko būtu, atvedis līdzi, jūs visai ātri izdomātu kā atbrīvoties no radušās situācijas. Atgriežoties pie baudīšanas, kas var būt kolosālāks par smēķēšanu jūras krastā, it īpaši, ja pats nesmēķējat sajust sīvo urīna, sadegušu lupatu un vēmekļu kombināciju (teju sliktāk par pačūlija aromātu), ko ikkatrs pīpētājs izpūš, kamēr centies iedziļināties kādā īpaši aizraujošā romānā it nemaz nespēj izsist no tikko radušās miera atmosfēras.
    Viss jau ‘’štokos’’, es arī saprotu jūs – mans labākais draugs ar platu smaidu metas ārā no jūras, cik viņš izskatās brašs viscaur slapjš – laime pilnīga, būtu man tāds kažoks, droši vien būtu ūdrs, tik pa ūdeni dzīvotu. Nez ko šis tur atrada smiltīs, bet rokas kā traks, galvenais, lai noskurinās pirms nāk pie manis – labs puika! Kur frisbijs? Kur frisbijs? Še tas lido! Kas par dienu! Tā vien prasās marļiks! (dziļa ieelpa) Jā, tā ir manta, pie jūras arvien labāk pīpējas, laikam tādēļ, ka šeit gaiss tik svaigs. Un pie šāda dūma, skatoties uz horizontu arī iespējams normāli padomāt. Varbūt nevajag tik daudz domāt – redz kur pārējie draugi ar aliņiem u-ūn, jess! Viņi arī paņēmuši muzonu, nu tik būs svētki!
    Un tad viņi ieslēdza vēl kaut kādus tur sasodītos vasaras hītus, man liekas, putni bija gatavi ienirt uz neatgriešanos, tikai lai nebūtu jāklausās tā draza. Burvīgi! Vismaz vienmēr ir mežs ar neizmērojamu klusumu un ekvivalentu atkritumu daudzumu, kas vienmēr atgādina, ka cilvēks tiešām bijis visur. Vismaz šeit ir sava veida promesamība, kas kļuvusi arvien biedējošāka, šķiet koku lapās čab vārdi ‘’tu šeit neiederies’’, skudras dzeļ kājās, lai tu ātrāk pamestu dzimto biežņu, upe vilinoši čalo un piedāvā tevi uz mūžu guldīt pie bebru sprosta, akmeņi nolūkojas uz tevi ar zināmu riebumu, kas viņu garā totāli salts un lietišķs, tikai mazākie iegadās botā un nežēlīgi nobrāž kāda fetišu. Tā vasaru no vasaras. Mēs braucam vilcienā, mana iztēle aizskrien tālu priekšā notikumiem, man šķiet, ka mēs jau tik sen esam pazīstami, tu lasīji ko ļoti līdzīgu tam, ko todien biju nolēmis pētīt es, reizē paskatījāmies pa logu uz ievērojamākajiem skatiem, kuri strauji aizzibēja krēslojošajā vakarā. Pārlieka romantika nogalina. Nekad tev nebūs lemts izprast, ko es cenšos pateikt (visticamāk, tā iemesla dēļ, ka nemaz nezinu ko runāju), tāpat kā es nesapratīšu kā tu vari teikt vienu un darīt ko pavisam citu, kā iespējams, ka mēs piedzīvojam vienu un to pašu, bet tu redzi to pilnīgi savādāk – nav jau slikti, bet tu nespēj to redzēt nekā citādāk, gribot negribot es tevi uztveru par šauri domājošu, tu mani sauc par snobu, kaut pati nespēj pārdzīvot čiekurus, smiltis un citas dabas stihijas. Pat draudus. Tieši tā, es jau zinu, kas notiks tāpēc, labi, ka tu izkāp staciju iepriekš. Mēs nekad viens otram nederēsim, mūžīga savstarpēja neizpratne, iespējams, tāpēc, ka es dzīvoju tik tālu no jums visiem, tikai šis bezapziņas punkts, kas uzsūc sevī ikdienu un tad to nekaunīgi atspoguļo atņemot jebkādu godu, nepieklājīgi un tieši. Es tev rādu neglīto, jo skaistā mums ir vairāk, nekā vajag, bet no pirmā mēs vēl neesam iemācījušies tikt vaļā, kur nu vēl saskatīt tajā ko jauku, pat skaistu. Mēs izsviežam veco vagonu interjeru, jo tas nav funkcionāls, kaut arī tie garie koka soli bija daudz skaistāki un praktiskāki, par staltajiem atdalītajiem sēdekļiem, kuru audums piesūcas ar bezpajumtnieku smārdu, zāle ir nepārredzama un mazliet klaustrofobiska, tas tik tāds, nieka piemērs, dariet kā vēlaties arī tas, ko tu pašlaik uzskati par sasniegumu pēc neilga laika būs muzejā – ilglaicīgas vērtības ir tikai tam, kas slēpjas aiz burtiem un patiesas mākslas, kas ļauj sajust, ar prātu aptaustīt transcendento, nevis maka biezums, ērtības mašīnā un viss pārējais, kas attaisno mūsu kolektīvo pašnāvību. Jūs cilvēki esat atbaidoši, man ir kauns, ka es piederu pie jūsu sugas. Nereti aizmirstu, ka esmu daļa no šī, tikai kad mani caurstrāvo sāpes, atceros, ka esmu pieķēdēts šai gaļas masai, kas man kā akmens kaklā. Pretīgi no sevis. Bet kas gan cits mums atliek, padzīvosimies un redzēsim. Ceru, ka vēl paspēsiet pavadīt gana daudz brīvas, jaukas dienas, kurās būsiet mirklī, nevis domās par šašliku vakarā, paģirām no rīta, nedod dievs, par to, kas darāms pēc atvaļinājuma! Jo nav vairs tālu tas laiks, kad šāda liega atpūta būs pagātne.

    Current Mood: chipper
    Current Music: https://www.youtube.com/watch?v=SVhVZN3ugro&list=RDcinJDxLUs
About Sviesta Ciba