Garastāvoklis:	chipper
Mūzika:	https://www.youtube.com/watch?v=SVhVZN3ugro&list=RDcinJDxLUs

Vasaras noskaņās.
Ieskrējienam, uz citas nots, kaut kas svaigs un smaržīgs, kā pirmā zemene ar mazliet smiltīm, kāpēc skalot, kad rasa to jau mazliet atmazgājusi?! Tā lai ir ‘’pa īsto’’! Šodiena – vislabākā diena jebkad (vismaz šodien), nevajag domāt par to, kas vēlāk notiks, plānot uz priekšu – ne par velti to sauc par brīvdienu (brīvu no liekām domām?), kad iespējams baudīt katru mirkli, lai arī cik tas niecīgs un maznozīmīgs – nesteidzoties, kaut ieradums liek funktierēt, ko tad šajā veldzē vajadzēs vēlāk ‘’izpildīt un kad pildīs to’’, domās jau par nākamo un tā visu laiku. Pie velna laiku, tagad. Ja peldies zaļajos Baltijas jūras viļņos, nedomā, kā pēc tam žūsi uz deķīša, smiltiņās. Esi tad, lec tajā vilnī, kas neapturams triecas pret krastu, balts kā sveķi, pilni ar plastmasu, kas paliks kā vienīgā liecība par mūsu kultūru. Ūdenī viz mikroskopiskās sporas un tas samaisījies ar visas pasaules upju dabisko drazu, tomēr pasakaini veldzē saulē kaltēto ķermeni, kas jau pie pleciem sācis viegli apdegt. Krastā sagaida iegaršināta ūdens pudele un pelnīta vientulība. Sākumā pat nav spēka pēc tik dižām aktivitātēm, tik pakrīti uz izbalinātā auduma un veries zilajā tālē. Prātā rosās kārtējās pagātnes domas, kuras kā pretstatīti spoguļi ieved bezgalīgā nebūtībā – kā saule sildīja un ūdens veldzēja pagājušo gadu, tāpat šogad un mazliet citādāk. Tik tagad aizvien vairāk sāc līdzināties citiem pašapmierinātajiem pelmeņiem, kas cepas uz sakaitētajām smiltīm, līdz iegūst bronzīgu nokrāsu. Vissmieklīgāk izskatās pelmeņi, kuri cenšas piesegt vecumdienu izkropļotās ‘’erotiskās’’ zonas ar krāsainiem sintētiskiem trīsstūrīšiem, kuru liktenis pazūd kādā krunkā vai izplešas līdz izpletņa cienīgiem izmēriem. Par laimi, neviens šodien nav paņēmis līdzi suni. Nav jau tā, ka es tos nīstu, tikai uzskatu, ka visam sava vieta un laiks, lai arī mans tēvs man ir iemācījis kā būt bez takta izjūtas, nekautrīgam un savādi neērtam, vienalga uzskatu, ka suņi pludmalē ir sava veida noziegums, tas kā jūs nomokāt viens otru aiz slēgtām durvīm ir pilnīgi un vienīgi jūsu darīšana, bet personīgi ierodos uz jūru, lai dzirdētu klusumu, netiktu pārsteigts ar slapju smilšu dušu, kas ož pēc vistu stilbiņiem, kā arī neplānoju iekāpt stilbiņu brūnīgajā liktenī vai tikt sakosts. Izklausās pēc ērcības, bet es varu zvērēt, ja es tā sāktu uzvesties vai pieļautu ko tādu no kāda, ko būtu, atvedis līdzi, jūs visai ātri izdomātu kā atbrīvoties no radušās situācijas. Atgriežoties pie baudīšanas, kas var būt kolosālāks par smēķēšanu jūras krastā, it īpaši, ja pats nesmēķējat sajust sīvo urīna, sadegušu lupatu un vēmekļu kombināciju (teju sliktāk par pačūlija aromātu), ko ikkatrs pīpētājs izpūš, kamēr centies iedziļināties kādā īpaši aizraujošā romānā it nemaz nespēj izsist no tikko radušās miera atmosfēras.
Viss jau ‘’štokos’’, es arī saprotu jūs – mans labākais draugs ar platu smaidu metas ārā no jūras, cik viņš izskatās brašs viscaur slapjš – laime pilnīga, būtu man tāds kažoks, droši vien būtu ūdrs, tik pa ūdeni dzīvotu. Nez ko šis tur atrada smiltīs, bet rokas kā traks, galvenais, lai noskurinās pirms nāk pie manis – labs puika! Kur frisbijs? Kur frisbijs? Še tas lido! Kas par dienu! Tā vien prasās marļiks! (dziļa ieelpa) Jā, tā ir manta, pie jūras arvien labāk pīpējas, laikam tādēļ, ka šeit gaiss tik svaigs. Un pie šāda dūma, skatoties uz horizontu arī iespējams normāli padomāt. Varbūt nevajag tik daudz domāt – redz kur pārējie draugi ar aliņiem u-ūn, jess! Viņi arī paņēmuši muzonu, nu tik būs svētki!
Un tad viņi ieslēdza vēl kaut kādus tur sasodītos vasaras hītus, man liekas, putni bija gatavi ienirt uz neatgriešanos, tikai lai nebūtu jāklausās tā draza. Burvīgi! Vismaz vienmēr ir mežs ar neizmērojamu klusumu un ekvivalentu atkritumu daudzumu, kas vienmēr atgādina, ka cilvēks tiešām bijis visur. Vismaz šeit ir sava veida promesamība, kas kļuvusi arvien biedējošāka, šķiet koku lapās čab vārdi ‘’tu šeit neiederies’’, skudras dzeļ kājās, lai tu ātrāk pamestu dzimto biežņu, upe vilinoši čalo un piedāvā tevi uz mūžu guldīt pie bebru sprosta, akmeņi nolūkojas uz tevi ar zināmu riebumu, kas viņu garā totāli salts un lietišķs, tikai mazākie iegadās botā un nežēlīgi nobrāž kāda fetišu. Tā vasaru no vasaras. Mēs braucam vilcienā, mana iztēle aizskrien tālu priekšā notikumiem, man šķiet, ka mēs jau tik sen esam pazīstami, tu lasīji ko ļoti līdzīgu tam, ko todien biju nolēmis pētīt es, reizē paskatījāmies pa logu uz ievērojamākajiem skatiem, kuri strauji aizzibēja krēslojošajā vakarā. Pārlieka romantika nogalina. Nekad tev nebūs lemts izprast, ko es cenšos pateikt (visticamāk, tā iemesla dēļ, ka nemaz nezinu ko runāju), tāpat kā es nesapratīšu kā tu vari teikt vienu un darīt ko pavisam citu, kā iespējams, ka mēs piedzīvojam vienu un to pašu, bet tu redzi to pilnīgi savādāk – nav jau slikti, bet tu nespēj to redzēt nekā citādāk, gribot negribot es tevi uztveru par šauri domājošu, tu mani sauc par snobu, kaut pati nespēj pārdzīvot čiekurus, smiltis un citas dabas stihijas. Pat draudus. Tieši tā, es jau zinu, kas notiks tāpēc, labi, ka tu izkāp staciju iepriekš. Mēs nekad viens otram nederēsim, mūžīga savstarpēja neizpratne, iespējams, tāpēc, ka es dzīvoju tik tālu no jums visiem, tikai šis bezapziņas punkts, kas uzsūc sevī ikdienu un tad to nekaunīgi atspoguļo atņemot jebkādu godu, nepieklājīgi un tieši. Es tev rādu neglīto, jo skaistā mums ir vairāk, nekā vajag, bet no pirmā mēs vēl neesam iemācījušies tikt vaļā, kur nu vēl saskatīt tajā ko jauku, pat skaistu. Mēs izsviežam veco vagonu interjeru, jo tas nav funkcionāls, kaut arī tie garie koka soli bija daudz skaistāki un praktiskāki, par staltajiem atdalītajiem sēdekļiem, kuru audums piesūcas ar bezpajumtnieku smārdu, zāle ir nepārredzama un mazliet klaustrofobiska, tas tik tāds, nieka piemērs, dariet kā vēlaties arī tas, ko tu pašlaik uzskati par sasniegumu pēc neilga laika būs muzejā – ilglaicīgas vērtības ir tikai tam, kas slēpjas aiz burtiem un patiesas mākslas, kas ļauj sajust, ar prātu aptaustīt transcendento, nevis maka biezums, ērtības mašīnā un viss pārējais, kas attaisno mūsu kolektīvo pašnāvību. Jūs cilvēki esat atbaidoši, man ir kauns, ka es piederu pie jūsu sugas. Nereti aizmirstu, ka esmu daļa no šī, tikai kad mani caurstrāvo sāpes, atceros, ka esmu pieķēdēts šai gaļas masai, kas man kā akmens kaklā. Pretīgi no sevis. Bet kas gan cits mums atliek, padzīvosimies un redzēsim. Ceru, ka vēl paspēsiet pavadīt gana daudz brīvas, jaukas dienas, kurās būsiet mirklī, nevis domās par šašliku vakarā, paģirām no rīta, nedod dievs, par to, kas darāms pēc atvaļinājuma! Jo nav vairs tālu tas laiks, kad šāda liega atpūta būs pagātne.