Validation

Līst lietus un sēpijas putekļu pavasaris pamazām atgūst krāsas.

es nemāku ielikt bildi komentāros pie dienasgramata, tāpēc
( pēc publikas pieprasījuma )

Vēl nav vakars un es jau esmu izdzērusi gandrīz divus litrus bērzu sulas, ko man šorīt atveda. Neko citu nemaz negribas, tā sula i padzirda, i pabaro.

Aiz loga: ledus dīķī tā sadzeltējis, ka pavirši uzmetot acis izskatās pēc smilšu klajuma. Bet dobēs pie kaimiņmājas zied sniegpulksteņi un kaut kas lillā, drošvien krokusi.

Pareklamēšu pasākumu, kur arī es būšu sastopama.

Bail jau skaļi teikt, bet pamazām beidzot var sajust pavasara elpu gaisā. Tā es pirms brīža konstatēju, kad gāju iznest miskasti. Rīt braukšu uz Rīgu, kad pēc dažām dienām atgriezīšos, tad jau viss te būs savādāk. Varbūt pat varēs iet skriet!

Vakar nopriecājos, ka beidzot drusku zemīte redzama ap kokiem un pie māju sienām, kur saule vairāk sasildījusi. Šorīt aiz loga putenis, viss aizsnidzis. Es vairs nevaru šito izturēt. Jāiet krāsot olas, lai kļūtu priecīgāk. Kaut gan pēc laikapstākļiem spriežot - būtu jāiet saiņot dāvanas un rotāt eglīti.

Spriežot pēc cibas ierakstiem, pa gadiem no poētiskas esmu palikusi par piezemētu un no daiļrunīgas par lakonisku.

oujē. pirmais sirmais mats.

Ceturtais (laikam) mēģinājums karstā gaisa katlā izcept kūku rezultējās gandrīz ideālā citronkūkā. Pusmāsa gan paziņoja, ka esot pārāk citronīga (ej nu saproti tos tīņus!), bet es tikko apēdu trīs gabalus, un saku - brīnišķīgs našķis pie pēcpusdienas tējas. Ar saldējumu arī būtu lieliski. Izmantoju šo sagūglēto vegānisko recepti, ar dažām izmaiņām - man bija tikai viens citrons, tādēļ piepilināju vēl arī drusku citronu esenci, sodas vietā cepamo pulveri un vaniļas man arī nebija, tādēļ daļu cukura aizstāju ar vaniļas cukuru. Cukuru vispār varēja likt mazāk.

Nu protams, tajā naktī, kad visa Latvija ir skatījusies ziemeļblāzmu, es aizgāju gulēt kaut kādā bērnu laikā. Viss, turpmāk katru vakaru iešu skatīties pa ziemeļpuses logiem, lai nepalaistu garām.

Nezinu, vai tā bija tā komēta vai kāds meteorīts, bet pirms pusstundas redzēju kaut ko ugunīgu ar baigo asti lielā ātrumā aiznesamies zem Mēness horizonta un ziemeļrietumu virzienā. Žēl, ka neiešāvās prātā kaut ar telefonu mēģināt nofočīt.

Gribu rakstīt vienkāršāk un ne tik pareizi.

Ļoti jauki vakar pasēdējām ar shelly un hotai, sadzērāmies vīnu, izsmējāmies un izrunājāmies, un gulēt aizgājām tik laicīgi, ka šorīt manam tētim neizdevās mani pamodināt kā parasti dzimšansdienu rītos, jo kad viņš pusdeviņos zvanīja, es jau biju pamodusies.
Vēl izbridām pastaigu apli pa tuvāko apkārtni, un tagad jau ciemiņi ir ceļā uz Rīgu, bet es šodien darīšu visas tās lietas, kas man patīk - skatīšos filmas un adīšu, un lasīšu, un būšu priecīga.

Budžeta kafija, ko nopirku, briesmīgi negaršīga, toties, šķiet, varētu uzcelt kājās pat mironi.

Atom Art uzlikuši Vimeo burvīgo Reiņa Pētersona filmiņu Ursus pilnā garumā. Kas vēl nav redzējis, skatās:
http://vimeo.com/58241892

Oho - varbūt man tikai tā likās, bet man likās, ka tikko pa manu logu bija redzama mazlietiņ ziemeļblāzma! Tāds izteikti zaļgans starojums debesīs ziemeļu pusē. Tajā pusē gan ir arī kokzāģētava ar ugunīm, bet šitas zaļais bija augstāk un izteiktāk zaļš. Jāskatās rīt ziņās, vai nebūs rakstīts, ka tas džeks no Burtniekiem, kas fotografē Latvijā redzamās ziemeļblāzmas, nofočījis, jo tad droši vien tā tiešām būs bijusi.
Pff, dura - tikko apķēru, ka esmu sajaukusi visas debesspuses, tie nemaz nebija nekādi ziemeļi, kur tā gaisma bija, tātad tā arī nebija nekāda ziemeļblāzma.

Precīzākais un poētiskākais dzīves un mākslas raksturojums, ko esmu lasījusi.

"The world is so big, so complicated, so replete with marvels and surprises that it takes years for most people to begin to notice that it is, also, irretrievably broken. We call this period of research “childhood.”

There follows a program of renewed inquiry, often involuntary, into the nature and effects of mortality, entropy, heartbreak, violence, failure, cowardice, duplicity, cruelty, and grief; the researcher learns their histories, and their bitter lessons, by heart. Along the way, he or she discovers that the world has been broken for as long as anyone can remember, and struggles to reconcile this fact with the ache of cosmic nostalgia that arises, from time to time, in the researcher’s heart: an intimation of vanished glory, of lost wholeness, a memory of the world unbroken. We call the moment at which this ache first arises “adolescence.” The feeling haunts people all their lives.

Everyone, sooner or later, gets a thorough schooling in brokenness. The question becomes: What to do with the pieces? Some people hunker down atop the local pile of ruins and make do, Bedouin tending their goats in the shade of shattered giants. Others set about breaking what remains of the world into bits ever smaller and more jagged, kicking through the rubble like kids running through piles of leaves. And some people, passing among the scattered pieces of that great overturned jigsaw puzzle, start to pick up a piece here, a piece there, with a vague yet irresistible notion that perhaps something might be done about putting the thing back together again.

Two difficulties with this latter scheme at once present themselves. First of all, we have only ever glimpsed, as if through half-closed lids, the picture on the lid of the jigsaw puzzle box. Second, no matter how diligent we have been about picking up pieces along the way, we will never have anywhere near enough of them to finish the job. The most we can hope to accomplish with our handful of salvaged bits—the bittersweet harvest of observation and experience—is to build a little world of our own. A scale model of that mysterious original, unbroken, half—remembered. Of course the worlds we build out of our store of fragments can be only approximations, partial and inaccurate. As representations of the vanished whole that haunts us, they must be accounted failures. And yet in that very failure, in their gaps and inaccuracies, they may yet be faithful maps, accurate scale models, of this beautiful and broken world. We call these scale models “works of art.” "

No šejienes: Wes Anderson's Worlds

Šodien beidzot atguvu daļu savas mūzikas kolekcijas no vecā kompja. Dzīve uzreiz kļuva košāka!

Pagājušo nakti pirmo reizi mūžā gulēju ar ausu aizbāžņiem, jo kaimiņiene aiz sienas, kas līdz šim tikai šad tad brangi krāca, ir iegādājusies sienas pulksteni. Ir maz tādu skaņu, kas mani tā tracina iemigšanas procesā kā pulksteņa tikšķēšana. Īpaši mūsdienās, kad pulksteņi ir visur - telefonā, televizorā, datorā, gandrīz vai ledusskapī, putekļsūcējā un fēnā - es nespēju saprast, kāpēc ir jāiegādājas ierīce, kas rada skaņas piesārņojumu. Un vispār - ko baidās nokavēt pensijas vecuma cilvēki, ka pulksteņi ir jāsabāž pilnīgi visur? Manai omītei, pie kuras es Rīgā reizēm nakšņoju, uz padsmit kvadrātmetru dzīvokli ir divi sienas un viens modinātājpulkstenis. Kādēļ?!?!