Validation


Tam ir vārds!

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Šovakar uzzināju, ka eksistē tāda lieta kā pseidobulbārais afekts. Man šķiet, ka beidzot, pēc 30 nodzīvotiem gadiem šajā pasaulē, kaut kas izskaidro manu raudāšanu - asaras, kas var sākt krist neparedzami un nevietā un ko es nevaru pati apturēt, bet kas pāriet tikpat pēkšņi kā sākušās. Un kaut gan pēdējos gados esmu ārstējusies no depresijas un raudāšana ir bijusi saistīta ar skumju emocijām, nepamatotas (brīžos, kad nejūtos ne bēdīga, ne aizvainota utt.) vai pārspīlētas raudāšanās epizodes man ir kopš es sevi atceros (ir bijuši arī pretēji gadījumi, kad sāku smieties bez iemesla, vai jūtu, ka seja savelkas smaidā, saņemot nepatīkamas/skumjas ziņas) un es nekad neesmu varējusi saprast, kāpēc, bet zinājusi - tā ar mani ir. Man ir bijis par to kauns, un apkārtējie ir jutušies neērti, bet es neko neesmu varējusi ar to iesākt. Un, re, iespējams, tā ir neiroloģiska, nevis psiholoģiska rakstura problēma! Sirds (prāta?) dziļumos es jutu, ka ir jābūt izskaidrojumam.
Visinteresantākais ir tas, ka viena no lietām, ar ko šis sindroms tiek sasaistīts, ir smadzeņu trauma; un es uzreiz atcerējos, ka apmēram piecu gadu vecumā nožāvos no diezgan liela augstuma. Pieaugušie klāt nebija un pati nekā slikti nejutos, piecēlos kājās un gāju mājās, droši vien ka nekādu acīmredzamu seku arī vēlāk nebija, jo neatceros, ka mamma būtu vedusi mani pie ārstiem šajā sakarā. Rīt jāpiezvana un jāpavaicā, vai viņa neatceras, kad man sākās tās raudāšanas.
* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry

* * *
[User Picture]
On 27. Februāris 2015, 13:27, [info]mirdza commented:
Mani bērnībā mamma veda pie kkādām tantītēm, lai apvārdo manu pagalam nekontrolējamo raudāšanu. Varēju sākt histēriski raudāt par niekiem un pat bez jebkāda iemesla. Nezinu, cik ļoti tas palīdzējis. Bet, kad es sirsnīgi smejos, man vēl joprojām asaras birst kā pupas un izskatās, ka raudu. Tagad vairs īpaši neraudzu, bet tur ir stāsts par emociju apspiešznu, pret ko šobrīd cīnos.
Nekādas lielās traumas gan dziļā bērnībā nav bijušas. Ja neskaita novelšanos pa trepēm, bet tas jau laikam teju katram bērnībā bijis..
[User Picture]
On 27. Februāris 2015, 13:42, [info]dominika replied:
Nu redz, kad es iekritu depresijā vairāku emocionālo traumu rezultātā (šķiršanās no partnera, izdegšana darbā, ilgstošs nabadzības radīts stress, vientulība), tad es arī sāku norakstīt visu iepriekšējo raudāšanu uz kaut kādām neapzinātām psiholoģiskām problēmām (nu tur, pašapziņas trūkums, paaugstināts jūtīgums utml.), bet tagad atkal esmu sākusi to pārvērtēt. Raudāšanas epizodes man bija arī visos tajos dzīves posmos, kad jutos labi un apmierināta, un ne vienmēr korelēja ar sajūtām. Pašas par sevi tās man arī nesagādāja negatīvas emocijas - tikai vēlāk, pieaugot, kad sāku saprast, ka tas rada diskomfortu apkārtējiem, sāku par to kaunēties un pārdzīvot. Tā ka varbūt tas tomēr ir kaut kas neiroloģisks, nevis tīri psiholoģisks.
* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry