Validation

Mani bērnībā mamma veda pie kkādām tantītēm, lai apvārdo manu pagalam nekontrolējamo raudāšanu. Varēju sākt histēriski raudāt par niekiem un pat bez jebkāda iemesla. Nezinu, cik ļoti tas palīdzējis. Bet, kad es sirsnīgi smejos, man vēl joprojām asaras birst kā pupas un izskatās, ka raudu. Tagad vairs īpaši neraudzu, bet tur ir stāsts par emociju apspiešznu, pret ko šobrīd cīnos.
Nekādas lielās traumas gan dziļā bērnībā nav bijušas. Ja neskaita novelšanos pa trepēm, bet tas jau laikam teju katram bērnībā bijis..