Validation


Komentāri

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Tam ir vārds!
Šovakar uzzināju, ka eksistē tāda lieta kā pseidobulbārais afekts. Man šķiet, ka beidzot, pēc 30 nodzīvotiem gadiem šajā pasaulē, kaut kas izskaidro manu raudāšanu - asaras, kas var sākt krist neparedzami un nevietā un ko es nevaru pati apturēt, bet kas pāriet tikpat pēkšņi kā sākušās. Un kaut gan pēdējos gados esmu ārstējusies no depresijas un raudāšana ir bijusi saistīta ar skumju emocijām, nepamatotas (brīžos, kad nejūtos ne bēdīga, ne aizvainota utt.) vai pārspīlētas raudāšanās epizodes man ir kopš es sevi atceros (ir bijuši arī pretēji gadījumi, kad sāku smieties bez iemesla, vai jūtu, ka seja savelkas smaidā, saņemot nepatīkamas/skumjas ziņas) un es nekad neesmu varējusi saprast, kāpēc, bet zinājusi - tā ar mani ir. Man ir bijis par to kauns, un apkārtējie ir jutušies neērti, bet es neko neesmu varējusi ar to iesākt. Un, re, iespējams, tā ir neiroloģiska, nevis psiholoģiska rakstura problēma! Sirds (prāta?) dziļumos es jutu, ka ir jābūt izskaidrojumam.
Visinteresantākais ir tas, ka viena no lietām, ar ko šis sindroms tiek sasaistīts, ir smadzeņu trauma; un es uzreiz atcerējos, ka apmēram piecu gadu vecumā nožāvos no diezgan liela augstuma. Pieaugušie klāt nebija un pati nekā slikti nejutos, piecēlos kājās un gāju mājās, droši vien ka nekādu acīmredzamu seku arī vēlāk nebija, jo neatceros, ka mamma būtu vedusi mani pie ārstiem šajā sakarā. Rīt jāpiezvana un jāpavaicā, vai viņa neatceras, kad man sākās tās raudāšanas.
* * *

Read Comments

* * *

Reply to this entry:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: