Validation

Nesen nodomāju, ka lauki būs mani samaitājuši. Esmu sākusi just, cik atšķirīgs ir gaiss laukos un Rīgā un jau pēc dažām dienām pilsētā sāku alkt lauku gaisa. Un vēl šķiet, ka pilsētā ir tik daudz lieka, lai gan es nevaru izskaidrot, kas tas liekais ir.
Bet varbūt šīs sajūtas ir daļa no kļūšanas vecai. Līdz ar sentimentu par Dziesmu svētkiem. Es šobrīd divas nedēļas strādāju vienā iestādījumā Konventa sētā un viņdien tur pagalmiņā visu dienu nāca un dziedāja ansambļi, sešas vai septiņas stundas, un dziesmas tikpat kā neatkārtojās. Tas banālais izteiciens par latviešiem, dziedātāju tautu, todien es izdzirdēju, ka tas patiesi ko nozīmē. Bet vakar skatoties noslēguma koncertu pa tv, nodomāju, ka gribētos tādas mīlestības un cieņas vienam pret otru, tādas vienotības ikdienā. Tad ar mūsu tautu un valsti viss būtu kārtībā. Nu, bet tik un tā ir brīnišķīgi iedomāties, ka tās pašas dziesmas skanēs arī tad, kad manis, kad mūsu visu, kas dzīvo šobrīd, vairs nebūs. Būt pārlaicīga rituāla vērotājai.
Daļa no novecošanas laikam ir arī tas, ka man vairs negribas un nepatīk iet uz krogiem, kur smird pēc alus, tualetē nevar kārtīgi aizvērt durvis, un zālāja vietā ir plikas zemes pleķis; man arī vairs nepatīk dejot cilvēku piebāstā telpā, kur nav ko elpot, un sarunu uzturēt kliedzot otram ausī. Labāk dancot vienai mājās pie spoguļa vai ar slotu un lupatu pa istabu. Vientulība gan mani pēdējā laikā ir nogurdinājusi, bet apšaubu, ka krogū varētu iepazties ar tādu cilvēku, ar kādu gribētu saistīt savu dzīvi.
Neskatoties uz visām šīm pārdomām un apstākļiem, bija jau jauki atkal satikt labus, senneredzētus cibas paziņas, un parunāties kaut vai kliegšus. :)