Validation

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Nesen nodomāju, ka lauki būs mani samaitājuši. Esmu sākusi just, cik atšķirīgs ir gaiss laukos un Rīgā un jau pēc dažām dienām pilsētā sāku alkt lauku gaisa. Un vēl šķiet, ka pilsētā ir tik daudz lieka, lai gan es nevaru izskaidrot, kas tas liekais ir.
Bet varbūt šīs sajūtas ir daļa no kļūšanas vecai. Līdz ar sentimentu par Dziesmu svētkiem. Es šobrīd divas nedēļas strādāju vienā iestādījumā Konventa sētā un viņdien tur pagalmiņā visu dienu nāca un dziedāja ansambļi, sešas vai septiņas stundas, un dziesmas tikpat kā neatkārtojās. Tas banālais izteiciens par latviešiem, dziedātāju tautu, todien es izdzirdēju, ka tas patiesi ko nozīmē. Bet vakar skatoties noslēguma koncertu pa tv, nodomāju, ka gribētos tādas mīlestības un cieņas vienam pret otru, tādas vienotības ikdienā. Tad ar mūsu tautu un valsti viss būtu kārtībā. Nu, bet tik un tā ir brīnišķīgi iedomāties, ka tās pašas dziesmas skanēs arī tad, kad manis, kad mūsu visu, kas dzīvo šobrīd, vairs nebūs. Būt pārlaicīga rituāla vērotājai.
Daļa no novecošanas laikam ir arī tas, ka man vairs negribas un nepatīk iet uz krogiem, kur smird pēc alus, tualetē nevar kārtīgi aizvērt durvis, un zālāja vietā ir plikas zemes pleķis; man arī vairs nepatīk dejot cilvēku piebāstā telpā, kur nav ko elpot, un sarunu uzturēt kliedzot otram ausī. Labāk dancot vienai mājās pie spoguļa vai ar slotu un lupatu pa istabu. Vientulība gan mani pēdējā laikā ir nogurdinājusi, bet apšaubu, ka krogū varētu iepazties ar tādu cilvēku, ar kādu gribētu saistīt savu dzīvi.
Neskatoties uz visām šīm pārdomām un apstākļiem, bija jau jauki atkal satikt labus, senneredzētus cibas paziņas, un parunāties kaut vai kliegšus. :)
* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry

* * *
[User Picture]
On 9. Jūlijs 2013, 16:25, [info]svari commented:
Es biju klātienē noslēguma koncertā. Man to biļeti uzdāvināja, savādāk nemaz nebūtu mēģinājis iet: man bija radies priekšstats, ka televīzijā Dziesmu svētki ir pat emocionālāki, jo redz tuvplānus, sejas, acis.

Koncerts man lika pārdomāt. To mīlestības jūru nevar atspoguļot neviena kamera. Cilvēki sasmaidās, samājas, apkampjas, starp rindām kāpelē mazi eņģelīši, liekot sirdīm kust.

Nomainījās sastāvi, atnāca kopkoris, un skatuve pēksņi iezaigojās zeltā un sudrabā, kā tautas dziesmā. Klusi, lēnām sāka skanēt "Dod, dieviņi" un uzreiz sapratu, ka būs asaras. Televīzijā to skatuves burvību neparādīja, nojausmu par to varētu dot šis ieraksts:

http://www.youtube.com/watch?v=GmkYOSwJquk

Protams, es arī domāju, kur paliek šī fantastiskā sajūta ikdienā, Mežaparkā nebija salasījusies visa latviešu tauta, bet tikai neliela tās daļa, kur nu vēl visi citi Latvijas iedzīvotāji. Un pat starp tiem, kas bija atnākuši, bija tādi, kas ieradās sava sabiedriskā statusa dēļ, ļoti iespējams, ka kopkorī, zobus griezdams, dziedāja oportūnists Jānis Kučinskis, kas augšminēto dziesmu nolīdzināja līdz ar zemi vēl pirms gada, izraisot jauku, "latvisku" riešanos internetā,

Bet tomēr, ar mīlestību nākušo cilvēku pārsvars bija tik liels, ka viss pārējais kļuva nemanāms, pazuda un izgaisa. Tātad viena atbilde varētu būt: visu nosaka gaismas koncentrācija.

[User Picture]
On 9. Jūlijs 2013, 16:33, [info]svari replied:
Atvainojos par trako interpunkciju, šodien acis nerāda.
* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry