Validation

Es biju klātienē noslēguma koncertā. Man to biļeti uzdāvināja, savādāk nemaz nebūtu mēģinājis iet: man bija radies priekšstats, ka televīzijā Dziesmu svētki ir pat emocionālāki, jo redz tuvplānus, sejas, acis.

Koncerts man lika pārdomāt. To mīlestības jūru nevar atspoguļot neviena kamera. Cilvēki sasmaidās, samājas, apkampjas, starp rindām kāpelē mazi eņģelīši, liekot sirdīm kust.

Nomainījās sastāvi, atnāca kopkoris, un skatuve pēksņi iezaigojās zeltā un sudrabā, kā tautas dziesmā. Klusi, lēnām sāka skanēt "Dod, dieviņi" un uzreiz sapratu, ka būs asaras. Televīzijā to skatuves burvību neparādīja, nojausmu par to varētu dot šis ieraksts:

http://www.youtube.com/watch?v=GmkYOSwJquk

Protams, es arī domāju, kur paliek šī fantastiskā sajūta ikdienā, Mežaparkā nebija salasījusies visa latviešu tauta, bet tikai neliela tās daļa, kur nu vēl visi citi Latvijas iedzīvotāji. Un pat starp tiem, kas bija atnākuši, bija tādi, kas ieradās sava sabiedriskā statusa dēļ, ļoti iespējams, ka kopkorī, zobus griezdams, dziedāja oportūnists Jānis Kučinskis, kas augšminēto dziesmu nolīdzināja līdz ar zemi vēl pirms gada, izraisot jauku, "latvisku" riešanos internetā,

Bet tomēr, ar mīlestību nākušo cilvēku pārsvars bija tik liels, ka viss pārējais kļuva nemanāms, pazuda un izgaisa. Tātad viena atbilde varētu būt: visu nosaka gaismas koncentrācija.