par prātam neaptveramo
Biju apņēmusies ar apdauzītu prātiņu brīvprātīgu reklamēšanu nenodarboties, bet tomēr - pāris vārdu par subjektiem, kuri laikam jau adrenalīna gūšanas nolūkos sākuši gulties starp sliedēm, kad pār tām teju pārbrauks vilciens. Saites uz video nebūs.

Īsi sakot - cik tieši apdauzītam ir jābūt, lai kaut kas tāds ienāktu prātā? Pirmkārt jau pastāv daudzu minētā iespējamība, ka vilciens aizķer aiz drēbēm vai vēl sazin kā. Ok. Ja cilvēks personīgi izdara izvēli atbrīvoties no skalpa, manis starp žēlotājiem pēcāk noteikti nebūtu.

Otrkārt, par bezatbildīgumu - vilcienu taču vada cilvēks, vagonos brauc cilvēki. Kad es sēžos vilcienā, lai dotos uz universitāti, mans mērķis noteikti nav piedalīties kaut kādu mistisku tukšprātiņu performancēs. Sajūta, iztēlojoties sevi braucam konkrētajā vilcienā, ir vairāk nekā derdzīga. Tāpat varam tikai iedomāties, ko pārdzīvo mašīnists, kad pamana starp sliedēm guļošo lohu. Pilnīgi noteikti vilcienu vairs nevar apturēt pat gadījumā, kad lohs pamanīts jau iztālēm. Un tad jau kļūst tīri vai interesanti - cik sajūsmināta video redzamā atbalsta brigāde būtu gadījumā, ja draudziņš būtu jāķeksē ārā ne vairs vienā gabalā?

Ļoti ceru, ka pēc video publiskošanas attiecīgās institūcijas jau strādā, lai zeņķiem vai viņu vecākiem noplēstu deviņas ādas. Naudas izteiksmē vai kā citādi - lūk, tas jau man ir pilnīgi vienalga.