Dēliņam Kristofam (nozagtajam 27.07.2007!)
Kristofs Girgensons, 2007.08.07

27.07.2007...
Rīts bij agrs un priecājos, ka Kikis mostas. Skrēju uz darbu. nepaspēju iedot pēdējo skūpstu! Ja to būtu zinājis!!!!
Vakarā pārnakot mājas...Viņa nebija!
Un 11 dienu meklējumi ( 07.08.2007) tā arī nav vainagojušies panākumiem!
Pats trakākais,ka to varēja izdarīt TUVS cilvēks! Ar sabiedrotajiem!
Diemžēl sāpe nemazinās, bet pastiprinās ik dienu, ik vakaru, ik nakti, ik rītu!
Piedodiet, par šo bērnišķīgo dzejoli!
Bet tā ir neaprakstāma sāpe un arī asaras!
Cik gan ļauni var būt tuvi cilvēki un to tuvākie!

***♥♥♥***

Spēlējies smiltīs un dāvini man savu smaidu!
Raudot apkamp mani un saki,
ka mīli tēti!
Tu man trūksti ar visu savu mīļumu!
Un cerībām nākotnē!
Pasaules izzināšanu!
Kopīgam pastaigām un spēlēm.
Kopīgiem izbraucieniem!
Un saviem plāniem!
Un saviem smiekliem!
Kas liek pat skumjās atplaukt!
Par asarās!
Un ikrīta labrītos,
ka zinu,ka man esi!
Tu mani tā priecēji
kā neviens šajā smagajā pasaulē!!!

Es vēl cerēju Tevi skatīt!
Kalu nākotnes plānus!
Cerēju Tevi satikt!
Bet...
Man Tevi nozaga!

Un palika...
Cerība...
Asaras...
Un cerība aizgāja pēdējā!
Piedod, bet es Tevi mīlēju ļoti!
Ka mācēju un sapratu...
Piedod,ka nenosargāju!