Drukāt
Nāves stāstītā pasaka
02.02.2012 Edīte Tišheizere
13. janvārī divos latviešu teātros – Liepājā un Valmierā – pirmizrādi piedzīvoja viena un tā paša autora viena un tā pati luga: Laura Gundara "Advents Silmačos". Šajā lappusē par to, kā Laurim Gundaram un teātriem (Valmierā Feliksa Deiča un Liepājā Ģirta Ēča režijā)veicies ar Blaumaņa skroderdienu turpinājumu.


Laura Gundara lugas "Advents Silmačos" iestudējums Liepājas teātrī ir brīnumskaists.

"Advents" ir vairāku pēdējo gadu interesantākā un labāk izveidotā latviešu luga: ar skaidru struktūru un kompozīciju, grodiem tēliem un dažādi izlasāmu stāstu. Tajā ir pietiekami daudz no Blaumaņa pirmavota, nemirstīgajām "Skroderdienām", un dzīvelīgs skatījums no šodienas. Protams, nekas nav ideāls, ir gan daudzvārdība un iešana pa riņķi, gan anahronismi, proti, pieteiktā laika un valodas nesakritības. Vismaz pēdējie man netraucē, jo gadsimtu mijas teātris nu reiz ar laiku, telpu un citēšanu rīkojas pilnīgi brīvi. Liepājas iestudējuma režisors Ģirts Ēcis lugu ir pamatīgi svītrojis, piemērojis savām vajadzībām un vispār izturējies pret to ar pārsteidzošu vieglumu. Un smagumu arī.

Liepājas izrāde ir brīnumaini skaista. Režisors, scenogrāfs Aigars Ozoliņš un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis ir iecēluši Silmaču telpu pasakainā gada mirklī – zilgani mirdzošā ziemas mijkrēslī. Visa skatuve ir plašs, zili balts lauks, kur notiek pārējā dzīve – jaunie slidinās un pikojas, kaut kur savās gaitās slāj gaitnieki, Pindaks sadzer ar Bebeni, bučojas Kārlēns ar Ieviņu, un vēlāk visi lukturiem rokās meklē pazudušo Elīnu. Izrādes telpa ir skaista un funkcionāla, vienlaikus intīma – jo varoņu sarunas notiek vistiešākajā skatītāju tuvumā – un plaša, pavisam konkrēta lauku sēta, bet palaikam arī pasaules telpa.

No tās pasaules telpas sākumā iznāk budēļi, saulgriežu gaidīšanas laiku uzsākdami, tur ir Nāve ar izkapti, Dzērve un pat Mironis ar kājām pa priekšu. Un šajā budēļu un bluķa vilkšanas dzīvē Antonijas ideja izspēlēt Jēzusbērniņa dzimšanas ainas patiešām liekas dīvaina iedoma.

Viss svarīgais notiek kādreizējā Auces un Pičuka pirtiņā. Antonija (Signe Ruicēna), kaut garāmskrienot, mēģina ar maigumu atkausēt Dūdaru (Armands Kaušelis); tepat viņa satiekas ar Aleksi (Mārtiņš Kalita), neizsacītie vārdi, skatieni nospriegojas starp viņiem, žņaudz kaklu kā cilpa; tagad te mītošie Aleksis un Elīna (Laura Jeruma) grib būt labi viens pret otru, bet sajūt trešā cilvēka klātbūtni pat gaisā. Uz pirtiņu velkas Pindaks (Viktors Ellers), pēc saimnieka pavēles malku sanest vienu pagali stiepdams, un atjoņo Bebene (Agnese Jēkabsone) ar kortelīti, tur buras Tomulīša (Ilze Būde) un par dzīvi sūdzas Pindacīša (Inese Jurjāne).

Tur Ieviņa (Everita Pjata) stingri grib noskaidrot, kāpēc Kārlēns (Rolands Beķeris) uz viņu neskatās jau kopš 27. novembra, un, taujādama, ko viņai darīt, lai atkal puisim patiktu, sāk pogāt vaļā kleitu. Kārlēns nelaimīgs apgalvo, ka viņa tam patīk, un rauj nost bikses. Kad abi jau ir puspliki, ierodas Rūdis (Sandis Pēcis) tāpat apakšbiksēs un ar pirtsslotu padusē. Jo saime vienkārši nāk pērties!

Pirmā cēliena gaita ir viegla un raita, tajā ir daudz no Blaumaņa "Silmaču" līksmes par spīti sirdssāpēm. Līdz ierodas Joske (Edgars Ozoliņš), Ābrams (Kaspars Gods) un Zāra (Anete Berķe). Te sākas jau iepriekš programmiņā un presē pieteiktais 1939. gads. Vēsture ielaužas "Silmačos" ar Hitlera runu, kas skan Ābrama nestajā tranzistorā (un lai tas tur ir! – īstās mantas var apskatīt muzejā), tā ir Joskes kaismīgajā runā par to, ka viņš grib būt šajā zemē līdzīgais starp līdzīgajiem, ko viņš izkliedz uz tēva aizrādījumu, ka aizmirsis pirmo klejojošo andelmaņu bausli: neesi lepns.



Jo Joske – solīdā uzvalkā, bez mazākā akcenta runā – ir, patiešām jau ir Eiropas cilvēks un nav viņam vajadzīga izlikšanās par žīdiņu un pazemošanās, lai izsistos dzīvē. Joske sēž uz pirts krāsns, klausās Hitlera klaigas un nejūt, ka ap viņu jau vijas dūmi. Līdz atskan ļaužu brēcieni par degošo pirtiņu un tā tur aiziet pa gaisu.



Pēc tam jau viss notiek zem klajas debess. Rūdis sēž pie savas šujmašīnas un lēnām apsnieg. Večas klačojas, ik pa brīdim sniegu no galda notraukdamas. Ir klāt tas brīdis, kad sāksies Jēzusbērniņa piedzimšanas spēlēšana. Antonija runā skaistus vārdus, bet saime ķiķina, kamēr arī pašai saimniecei sanāk smiekli. Tāpat spurgdami visi ķer un grābj Rūda sašūtos eņģeļu, lopiņu un Austrumu gudro tērpus, kas izrādās pavisam līdzīgi tiem pašiem budēļu ģērbiem. Uz jautājumu, kas tad viņa pati būs, Antonija atsaka – vai tad neesot redzams, gans viņa te ir, un pielāgo sev masku tērpu no balta palaga. Kad viņa atmet drēbi pāri galvai, izrādās, ka ganam ir… Nāves maska. Kaut kur no aizmugures atspīd divas gaismas strēles kā starmeši vai mašīnas lukturi. Un, kad tumsā atskan Elīnas kliedziens "Sākas!", ir skaidrs, ka tuvojas kaut kas daudz briesmīgāks par sāpēm, bērniņam dzimstot.

Nekas te neatrisinās – ne cilvēku jūtas, ne pati dzīve. Un būs tikai vēl sliktāk, nepaies ne pāris gadu, un mēs taču zinām, kas notiks ar Joski un viņa ģimeni, bet Antonija ar Dūdaru attapsies vai nu Sibīrijā, vai trimdā. Režisors spēji salauž "Skroderdienu" noskaņu, un man nav īsti spēka samierināties ar to. Gan gluži cilvēciski – jo teātrī gribas rast prieku un mierinājumu, nevis kārtējo pareģojumu, ka ir slikti un būs vēl sliktāk. Gan profesionāli – jo mākslā likumi tomēr ir citādi nekā dzīvē, kur traģēdija patiešām var uzkrist kā sniegs uz galvas. Mākslas darbā tai ir jābūt iestrādātai jau struktūrā, nojaušamai, ja ne zināmai. Vai mani ietekmēja smagie abu cēlienu fināli? Ietekmēja gan. Bet es labi saprotu arī skatītāju neizpratni un nevēlēšanos šķirties no sākumā pieteiktās saulgriežu līksmības. Jo apjukusi jūtos pati.