Mūzika:

Killswitch Engage - To The Sons Of Man

Stāsts par Karlsonu

Stāsts par Karlsonu divās daļās. Vienā vakarā Snake to lasīja RadioSWH.

I daļa. Karlsons, kas dzīvo uz jumta.

Karlsons mīlēja Brālīti un Brālītis mīlēja Karlsonu. Viņi satikās zem drūmām Stokholmas debesīm un viņu likteņi savijās, kā dzērumā sasietas kurpju šņores. Viņi kļuva nešķirami, kā Romeo un Džuļeta, kā Bonija un Klaids, Sinuss un Kosinuss, Čupa un Čups. Maigais, trīsu pārņemtais homoseksuālistu maigums uz visiem laikiem savienoja viņu dvēseles, sirdis un ķermeņus. Skaistulis vīrietis pašos spēka gados un kalsns zēns satikās, un iemīlējās mezonīgo fjordu un trekno, pēc naftas smirdošo silķu zemē.

Šis stāsts sākās, kad vecāku - sadistu sodīts, Brālītis sēdēja savā istabā viens pats. Milzīgas bērna asaras ritēja pa vaigiem un krita uz burtnīcas lapām, kurā viņam 10 000 reižu bija jāuzraksta: \\\"es nekad mūžā nenodarbošos ar onanismu, kamēr mans brālis gatavo mājas darbus.\\\" Asaru slacītās rindas izplūda pa visu burtnīcu veidojot violētus pleķus. Ja uz šiem pleķiem ilgi skatījās, tie ieguva apbrīnojamus veidolus. Dakteris Freids būtu saskatījis tajos Džuzepi Paganini, kurš iegūst savu vijoli, Alīse - milzīgu mušmiri. Šajos tintes traipos slēpās bars ar Baltajiem Trušiem, nāve ar veclaicīgu modinātāju vienā un tosteri - otrā rokā, govi, kura lec pāri mēnesim, Maiklu Džordanu, kurš pūš blumīzeri. Viss bija atkarīgs no iztēles un kaņepju stipruma.

Aiz loga atskanēja klusa, dūcoša skaņa un Brālītis pacēla saraudātās acis no burtnīcas. Resns, nepatīkams vīrelis ar krāsotiem, netīriem matiem lidoja gar namu un zaglīgi lūrēja uz logiem. Viņam mugurā bija dzeltenas bikses ar zaļām rūtīm un apkškrekls, kurš kādreiz bijis balts, tagad splēsts un vairs nespēja piesegt spalvainās krūtis. Rokas, līdz pat elkoņiem bija notrieptas ar kaut ko sarkanu.

No pakaļas viņam līda laukā sarūsējis propelleris uz kura lāpstiņas bija uzraksts Malstrem. Vīrelis uzmet zēnam nicinošu un vienaldzīgu skatienu un gatavojās lidot tālāk, bet pamanīja uz galda divu kronu monētu un plauktā - pusizdzertu portvīna pudeli, kura piederēja vecākajam brālim. Salkans smaidiņš uzplaiksnīja piepampušajā sejā. Pārgājis pikējošā lidojumā viņš ielidoja istabā, apmetot kūleni, kura laikā ar savu propēleri sašķēlēja Brālīša māmiņas miļoto kanārijputniņu plānās, apetelīgās šķēlītēs, paķēra no plaukta portvīna pudeli un ar savu resno pakaļu piemetās uz galda, piemiedzis ar aci brālītim, vienā acumirklī iztempa pudeles saturu.

- Mani sauc Karlsons. Bez dir###nas. - paziņoja viņš skaļi atraugājoties. Brālītis sēdēja un izbrīnā skatījās uz vīreli, nespējot saprast, kas notiek. Tai laikā vīrelis ar netīriem, apgrauztu nagu rotātiem tukliem pirkstiem svāca divu kronu monētu un ieslidināja to bikšu pakaļējā kabatā.

- Nauda nav nekāda rotaļlieta maziem bērniem - paskaidroja viņš savu rīcību - Saproti, jaunekli - es rūpējos par tavu morālo stāju. Nu tu nevarēsi iegādāties narkotikas, nedabūsi venēriskās slimības no lētām, ostas rajona ielenēm un nenomirsi no plaušu vēža, jo tev nebūs par ko iegādāties cigaretes. Tu man vēl paldies pateiksi - piebilda viņš norūpējies par ieilgušo klusumu.

- Onkulīt, kapēc jūsu rokas ir asinīs? - pajautāja Brālītis.

- Nemīz, sīkais, tā ir zapte. Man, uz jumta zaptes ir līdz p###lei. Tur stāv stropi, kuros dzīvo saharīna bites. Tās veselu dienu joņo pa Stokholmu ēdot nedaēstas tortes, hamburģerus un keksus, ko pārvērš zaptē. Pieci tūkstoši burku stundā.

- Nevar būt! - neticēja Brālītis.

- Zvēru pie mātes, kaut es zemei cauri izkristu, - pārliecinoši paziņoja Karlsons, drošības pēc ieslēdzis dzinēju. Ne jau viņš īpaši ticēja dažādiem pesteļiem, bet meloja viņš bieži un par to viņu sita, spārdīja ar kājām, svieda viņam ar dažādiem sadzīves priekšmetiem un pat sporta rīkiem un bieži vien trāpīja. Kad esi mazs, tukls ar aknu cirozi sirgstoš vīrelis, šādās situācijās var glābt vienīgi jaudīgs propelleris un māka strauji aizlaisties.

- Tu man parādīsi saharīna bites? - ar cerību jautāja Brālītis.

Pamanījis, ka darīšana ir ar absolūtu lohu, Karlsons atslāba un izslēdza dzinēju.

- Var būt, var būt. - bubināja viņš - Bet vai tev nav ko iedzert? Es domāju - iepļaut, pietempties un uzrīkot milzu jautrību.

- Aiziešu palūkot bāriņā - Un Brālītis devās durvju virzienā.

- Nu b###! - rēca no muguras Karlsons - stiep visu, ko atrod!

Pēc kāda brīža - ne tik gara, lai saules gaisma sasniegtu kosmiskās telpas redzamo robežu, bet pietiekoša, lai Karlsons paspētu iztempt visu mājā esošo alkoholu, kuru pircis Brālīša tētis par zviedru veterinārārsta - mākslīgā apsēklotāja ne pārāk lielo algu, noreibušais resnītis leni pacēla galvu no vēmekļu peļķes. Acis rotaļīgi spīdēja. Ar spalvaino ķetnu viņš ieknieba Brālītim dupsī.

- Paspēlēsim tvaika lokomotīvēs - knapi kustinot mēli viņš piedāvāja Brālītim.

- Kā tas ir? - interesējās naivais zēns.

- B###! Tūlīt es tev parādīšu virzuli! - Karlsons atpogāja bikšpriekšu un noģērba šekumā saplēstās bikses.

II daļa. Brālītis, kurš dzīvo pagrabā.

- Interesanti, ko teiks māmiņa, kad ieraudzīs, kas noticis ar kanarijputniņu.

- Nū, Karlsons sakārtoja noķēzītās bikses, - saki viņai - sīka vienība, kā divus pirkstus apm##t. Lai uztaisa no viņa kotleti.

- Labi - piekrita Brālītis, - bet kas ir Malstrems?

- B###! Tā sauca manu nelaiķa vectētiņu, kretīn! Neuzdrošinies ņemt savā nelietīgajā mutē viņa vārdu! Viņš cīnījās par Dzimteni Pirmā pasaules kara frontē un traģiski gāja bojā, kad viņu noturēja par milzīgu sūdu mušu un nosita ar avīzi. Karlsons notrauca lielu asaru - labi , aizpļurkstējos es te ar tevi, laiks tīties nafig. Paliec sveiks.

Viņš izlidoja pa logu, graciozi šūpojot resno pakaļu, bet Brālītis vēl ilgi stāvēja pie loga un lūkojās tumsā.

Māmiņa ļoti sabēdājās, atradusi kanārijputniņa atliekas.

Tētis un Bose ļoti sabēdājās, pamanījuši, ka viss alkohols un skaidrās naudas uzkrājumi mājā izbeigušies. Beta sabēdājās, atklājusi, ka kopā ar resno pediņu pazudusi arī viņas kosmētikas somiņa. Brālītis skatījās uz visiem ar savām debeszilajām acīm un teica:

- Sīka vienība, tas ir kā divus pirkstus ap###t!

Viņu sita stipri, bet neilgi, jo visi mīlēja Brālīti. Viņš kliedza: - Tas ir Karlsons!

Bet neviens viņam neticēja.

Vēlāk Brālīti aizveda pie psihiatra. Tas bija plikpaurains vecis, kurš oda pēc sviedriem un viņa uzvārds bija Lingrēns. Viņš uzmanīgi uzklausīja Brālīti un ieslēdza savā pagrabā, kur zēns nodzīvoja astoņus gadus un nomira no necilvēcīgiem eksperimentiem, kurus veica perversais vecis. Psihiatrs Lingrēns uzrakstīja grāmatu par Brālīti un Karlsonu, bet komerciālu apsvērumu vadīts pievienoja tur savu mīļāko - medmāsu Bokas jaunkundzi.

Brālīša tētis gāja bojā krītot no taburetes, kad apsēkloja kārtējo govi. Māmiņa, tā arī neatlabusi pēc kanārijputnija bojāejas sāka lietot alkoholu pastiprinātās devās un nomira no alkohola intoksikācijas. Bose piesmēja savu māsu, sagrieza viņu sīkos gabaliņos un līdz pēdējai stundiņai sūtīja pa pastu uz visām Zviedrijas malām, kamēr no narkotiku pārdozēšanas nomira.

Karlsons ir dzīvs vēl šobaltdien. Un, ja sēžot pie loga, dzirdi klusu, dūcošu skaņu, zini - p i d a r i nesnauž!