informācijas pieejamības plašums, vismaz uz šīs planētas, ir apgriezti proporcionāls pieejamākās informācijas kvalitātei. da vinči rakstīja uz, nu, uz kā nu viņš tur rakstīja, pergamenta vai, viņa rakstīto pārrakstīja varbūt tur dažos eksemplāros kāds... pirmā grāmata, kas rīgā bija nodrukāta, bija rīgas rātes kādi tur noteikumi - neapšaubāmi, vērtīga informācija - nezinu, kādā tur tirāžā, pieļauju, desmitos eksemplāru.... aizpagājušajā gadsimtā grāmatas, šķiet, arvien vēl skaitījās kaut kas elitārs un sūdu masveidā nedrukāja (tpu, ne gluži, bija taču arī kalendāri un dziesmugrāmatas priekš zemniekiem), pagājušajā gadsimtā jau masveidā drukāja arī sūdu, un tagad sūdu ikviens var publicēt internetā.

tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka liela daļa cilvēces - tie, kuriem kāds nav iemācījis filtrēt patērējamās informācijas kvalitāti - nekritiski patērē vispieejamāko, vissūdaināko informāciju.

ja bērnam neviens nav pastāstījis, kā ir jāraksta zēpēdē un kādi informācijas avoti ir košers un kādi nav, tad, jā, tas, protams, ir skumji, bet tas nav skumjāk nekā tas, ja četrgadnieks, naglodams putnubūri, kad tētis viņam nav gana labi parādījis, kā jātur nagla, iešķeļ sev ar āmuru pa pirkstu. viņš nemāk, bet viņš nezin, kā ir mācēt.

bet no žurnālista, bļeģ, no žurnālista taču it kā būtu sagaidāms, ka viņš apzinātos savas kompetences robežas - nu, ja tu, žurnālist, par kvantu fiziku saproti tik, cik par to saprot, teiksim, žanete jaunzeme-gremzde, tad varbūt neraksti par kvantu fiziku?