Diapozitīvs

Pagājušajā sestdienā (6. decembrī) saņēmu šo svaigo, nelietoto un vēl iepakoto spēli no UK, caur Ebay, un prieciņš izmaksāja 6Ls, ieskaitot piegādi.
Tajā pat vakarā ķēros šim burvīgajam, nepelnīti necili vērtētajam un salīdzinoši mazpazīstamajam radījumam klāt un no tās atgāju tikai pēc padsmit stundu ilga game-play, kura laikā iepazinu šo tumšo adventure spēli, kuras laikā smējos, pētīju un tiku kārtīgi izklaidēts. Game-play ilgums vien lai runā par spēles kvalitāti (pēdējo reizi tik nepārtraukti ilgi nosēdēju pie God Of War un Silent Hill sērijas). Bet – par visu daudz sīkāk. Seko episka recenzija par tikpat varenu spēli.

Stāsts:
Tas ir kā skaņu pults dvēselei, ar kuras palīdzību var manipulēt ar estētikas izjūtām, stimulēt un lutināt tās. Spēle sniedz plaša spektra izjūtas. Spēle sākas ar kādas metalizētā roka grupas koncertu (grupa izdomāta, bet tās “spēlētā” mūzika ir no grupas 16Volt) – banda mauc savu maucamo, pūlis, kura lielā daļa ir pa-gotmeitenes (lietoju šādu formu, jo līdz vizuālajai “got-estētikai” tur bija tālu, bet elementi no šīs subkultūras gan nedaudz bija, tā drīzāk varēt būt popsabiedrības izpratnes manifestācija par gotcilvēkiem), dancā un viss ir tā, kā tam jābūt iekš šādas mallcore tipa grupas koncerta. Bet tad pūlī parādās gigantisks, grotesks tēls, kurš no pūļa uzstājīgi vēro solistu. Solists, protams, sabijies, bet godam turpina pabeigt uzstāšanos... Pēc tās viņš ieskrien tualetē un trīcēdams savai pa-gotmeitenei izstāsta pieredzēto un redzēto. Viņa, kā jau sirsnīga, tajā pat laikā ironiska un sarkastiska skuķe būdama, mierina savu puisi, kas nedaudz izdodas. Nākamā aina: pāris pamet klubu, kurā koncertēja un dodas prom, līdz tos pēkšņi pārsteidz tas pats milzīgais, šausminošais gigants, kura izskats un būtība liecina, ka viņš nav nācis no mirstīgo pasaules, kā arī nav nācis rotaļāties. Milzīgais tēls notriec dāmu no kājām, satumst... Kinematogrāfiskā manierē kamera parāda, ka dāmas galva asiņo – un drīz asfalts kļūst sarkani lipīgs no viņas asinīm, kuras nu veido pildītu apli ap viņas skaisto galvu. Solists nekur nav redzams.
Ir slimnīca – dāma ir reanimācijā, pieslēgta pie sistēmām un ārsti, kuri stāv netālu no gultas, izsakās skeptiski par viņas izredzēm un pamet telpu.
Šajā mirklī aiz tukšas pacienta gultas parādās mazs gargoiliņš – dēmoniska akmens statujiņa, kādu redzam uz Jūgendstila ēku jumtiem, kuri Rīgā ir gana. Tikai šī statujiņa ir dzīva un ir ieradusies, lai dāmas būtību atdalītu no ķermeņa un ievilktu to notikumos, lai ar viņas palīdzību atkal nodibinātu kārtību četrās dēmoniskās pasaulēs, kuru balanss ir izjaukts: haoss ir pārņēmis kārtību, sējot iznīcību, kura jāaptur, citādi postā aizies arī mūsējā pasaule, saukta par Mortalis... Pēc visnotaļ ilgās sarunas ar šo gargoilu, kura vārds ir Scree, spēlētājs tiek iepazīstināts ar spēles ideju, humoru un absolūti lielisko mākslinieciskumu. Un pēc šīs garās filmiņas (kādas padsmit min gara varētu būt) sākas īstais game-play, kura dizains un kvalitāte netpaliek no tā standarta, kuru uzstādīja spēli iesākošās filmiņas, kurš apzīmējams ar vārdiem Action/Adventure. ( ... tālāk ... )

Visu to, kā arī spilgtu saikni ar protagonistu, sniedz teju tikai un vienīgi šausmu žanrs (sakne: jārūpējas par protagonistu, jāsaudzē no briesmām, u.tml. + aplūkotie, mūžam dzīvie un baisie temati). Bet nu, man šķiet, ka ar visu savu verbālās masturbēšanas radošo potenciālu, es gluži vienkārši nespēju vārdiem aprakstīt to, cik ļoti man tuvs un dārgs ir šis videospēļu žanrs, nespēju vārdiski materializēt šo mīlestību, kaisli. Zinu tikai to, ka pašlaik izjūtu vienu sajūtu – pamest darbu, skriešus doties mājās, aizvērt aizkarus, lai radītu tumsu, uzlikt Silent Hill 2 OST un izvilkt visas Survival Horror spēles no mana disku skapja un apskaut tās, vāļāties tajās. Pie velna - pat pārgulēt ar ikkatru no tām!
Ir baudītas dažādas šausmu manifestācijas dažādos formātos – spoku stāsti, kuri bija cieņā jau bērnībā (daudz tika lasītas tās divas spoku stāstu grāmatiņas), šausmu filmas, ar kurām sencis iepazīstināja jau visnotaļ agrā bērnībā (pirmā, kuru atceros, bija Hellraiser), šausmu īsstāsti internetā un visbeidzot – šausmu videospēles, kuru virsotne ir Survival Horror žanrs. Kārtīgu šausmu grāmatu vēl neesmu paguvis izlasīt.

Ja sadalām šos šausmu piesūcinātos materiālus pēc to ietekmes spēka (subjektīvi, protams), iegūstam šādu ainu:
· Survival Horror;
· Šausmu stāsti;
· Šausmu filmas.

Kamdēļ labāk par filmām? ( ... tālāk ... )

Esmu patīkami pārsteigts - spēles dizains, mākslinieciskums, struktūra, tumšums, stāsts un tā pasniegšana caur ĻOTI smalki un sīki (tā, ka katra tēla personība starot staro) izstrādātiem protagonistiem un oriģināliem game-play elementiem, vidēm...
Humors - nedrīkst nepieminēt to - tas caurstrāvo spēli un to pamatā rada protagonistu un antagonistu savstarpējās attiecības, to mijiedarbība - vairākas reizes bija sirsnīgi jāsmejas par oriģinālajiem un intelektuālajiem jokiem, sarkasmu un ironiju.

Un stāsts - tas ir kā skaņu pults dvēselei - sniedz plaša spektra izjūtas, taisni vai rotaļājas ar tām un apvienojumā ar spēles struktūru, dizainu un mākslinieciksumu (episku izmēru) - tā ir bauda un tīra dvēseles lutināšana. Dažviet spēle parāda pat creep-factor (spēli par Horror gluži nosaukt nevar, vietā, iespējams, būtu termins "Grotesks"), kas ir patīkami.

Vienīgi nepatīk kaušanās sistēma, kas ir tik nedzīva, stīva un ierobežota, ka vairāk vai mazāk visām kaujām var izbraukt cauri ar vienkāršu, neloģisku zvetēšanu pa pogām (lasīt: Prince Of Persia 2). Un "action" mūzika, kura pavada kaujas, ir kaut kas neiederīgs. Visu spēli skan glīts Ambient/Akadēmiskā mūzika, bet kaujās pēkšņi skan mallcore, kas ir pretrunā ar spēles vidi, dizainu un to radīto atmosfēru, lai gan kaujas mūzika iederas konceptā (protagoniste ir vienas grupas (ar koncertu un tā traģiskajām beigām sākas spēle) solista meitene). Neiederīgumu viegli fiksēt ir šādi: iedomājieties tumšas alas, mēnesnīcas izgaismotas naktis, kur vārnas runā, iedomājieties ūdens pasauli, kā arī 1220 gadu ciematu un pilis un šo telpu pavadošo, smalko un dvēselisko Ambient/Akadēmisko mūziku, kura rada papildus atmosfēru... Un tad pēkšņi sākas mallcore (metalizēts Rock + Industrial + elektronika (banda = 16Volt), kas vērtēts atsevišķi ir visnotaļ tīkams lielums) - tas burtiski izposta atmosfēru un "lētina" spēli (lasīt: Prince Of Persia 2). Bet, par laimi, daudz jākaujas nav. Un par laimi #2 - spēlē ir visnotaļ smalkas opcijas un kaujas mūzika ir nahrenizējama vispār. Spēle akcentu tur uz pētīšanu, izzināšanu, dvēseles lutināšanu ar dizainu, humoru un stāsta dziļumu, izsmalcinātību. Spēlē ir VĒL DAUDZ labu lietu, bet par tām - pēc spēles iziešanas!

Pagaidām spēlēšanas laiks ir šāds:
Sestdiena: ~10 h no vietas
Svētdiena: ~12 h no vietas
Atlikusi viena pasaule (vulkānu zeme), kura būs uz 4-6h gara, ja būs tikpat liela, cik pārējās spēles pasaules. Šodien jāturpina būs spēli līdz tās iziešanai, droši vien.

VIENREIZĒJA, kvalitatīva, dziļa un elpu aizraujoša (par ko runā game-play laiks vien) Action/Adventure spēle, kuras akcents nav uz kaujām, bet pētniecību, tēliem un notikumiem. Saldais ēdiens tiem, kuri spēles spēlē no A-Z, izpētot un izbaudot ikkatru tās pikseli, nevis skrien tām cauri.