Diapozitīvs

1) Pāris gadus fočēju ar Nokia 6630. Urbex v2.00 sākumi;
2) Līdz kaut kādam zināmam laikam fočēju ar Samsung digiziepi;
3) Bezdarbs, naudas nav. Ziepis nomira. Atrodu mājās FED-2;
4) Porcelāna fabrikā atrodu tonnu dipu mētājamies;
5) Radio patvertnē atrodu tonnu CA mācību diafilmu mētājamies;
6) Sāku domāt, ka vajadzētu atrasto materiālu projicēt kārtīgi. Atrādīt.
6) ss.lv atrodu i slaidu, i diafilmu projektorus. Padomju Hi-End;
6) Nohabāriju 1,75m ekrānu, dabūju uz majām;
7) Labi projektori ar labu optiku ir. A diafilmiņas vēl diez ražo?
8) Obanā, ražo gan. Un BFS ir nopērkamas!
9) Škirstu www.luminous-landscape.com un naktīs vaļāju FED-2 pa rokām;
10) Pēc kādām 4 naktīm kārtīgās fočenes teorija apgūta;
11) Ielādēju filmiņu un sāku arī praksi audzēt. Esmu Federasts;
12) Dabūju OM-1, fočēju ar lielu prieku. PSRS manta = no fričiem nemākulīgi gopīts paleolīts;
13) Iegādājos filmu skeneri. Iegādājos ekrānu. Pārējais jau ir vēsture.

Attiecīgi - visu skaisto sniedz filma. Tas izveidojies vēsturiski. Un man kā izteiktam hobijistam (ar bildi nopelnījis esmu 0Ls) galīgi nav nekāda attaisnojuma pēc digi stiept negribīgu, darba apskādētu roku.

Tā vietā ir eleganti diapozitīvu pasākumi ar dzīvu bildi. Interesantāk i man, i apmeklētājiem - skatamies uz graudu un neierobežotu krāsu skaitu, nevis uz pikseli un sRGB attēla devēju ar ierobežotu krāsu skaitu. Ja ne labāk, tad vismaz nu jau unikāli, ar mainīgu raksturu (kas izriet no dažādo filmu rakstura), jo slaidšovi ir mirstoša mākslas forma.

Pro stiklam:
- DOF projekcijai sekls - attiecīgi visi putekļi, kas uz stikliem, projekcijā nav redzami;
- Rāmītis kaut ko arī sver - var manhandlot bez bažām izvarot dipu. Svars ir labi;
- 3mm izmērs ir kā kulaks uz acs 50 slaidu sliedei

Con stiklam:
- Iespiests starp stikliem ar sūdīgu gāzapmaiņu - veidojas sēne, mitrums un pelējums. To gan var risināt ar Silikagēla maisiņiem;
- Mitrums sevišķi izpaužas projekcijā - temp. maiņas dēļ uz ekrāna nereti redzams, kā slaids fiziski žūst... Tāds kā video efekts, lol;
- AN grauds tomēr projekcijā ir redzams. Sevišķi uz vienmērīgiem foniem. Debesis un krāsas bez pārejām - plika maiguma vietā pilns ar sīkiem vilnīšiem. Ugh;

Pro bez stikla:
- Nekāda AN stikla raksta projekcijā;
- Nekādas sēnes un mitruma. Bet, ja to pašu sola paveikt Silikagel paciņas, kuras tāpat ir prātīgi turēt mitrumjutīgu lietu tuvumā...

Con bez stikla:
- Dips nav tik plakans - vairāk vietu ārpus fokusa, grūtāk visu iefokusēt uz ekrāna;
- Līki pirksti atstāj nospiedumus;
- Projektors ar savu veņķiku rij putekļus, kas nosēžas pa taisno uz filmiņas - redzams projekcijā.


Pašlaik iziets cauri vairākiem bez un ar variantiem. Pēdējais pirkums - GEPE bezstikla 2mm rāmīši. Smuki 'n shit, bet nu, tie 2mm vandās nestrukturēti pa dipu sliedi. Tracina. Un sprūst projektorā. Vajag 3mm variantu ar vai bez stikla.
Tie stikla rāmji, kurus lietoju pašlaik, ir ar ļoti rupju AN rakstu - ļoti redzams debesīs un baltajā. Tracinoši ļoti. Bet viņi ir tik ērti lietojami - ar eņģīti ^^
GEPE rāmjiem AN raksts smalkāks, kas vedina domāt, ka varētu sadzīvot ar "troksni" projekcijā, jo tas būtu mazāk izteikts. Sevišķi, ja stikliņš vēl pasargā dipu no līkiem pirkstiem un putekļiem. Bet tas tikai tad, ja Silikagel izdara savu darbu... No trīspadsmitās puses - ja reiz dips ielikts sliedē un sliedes savās kastītēs, tad līku pirkstu faktors atkrīt. Paliek putekļu faktors. Un pirksti tikai tad, ja, līku roku dēļ, kasete apkrīt un jāsaliek viss vietā.

Bet, ja nu nevarēs sadzīvot ar GEPE graudu? Ja nu labāk slaidu atstāt pliku, tikai 2mm nomainīt uz 3mm, lai nesvaidās apkārt kā sadzēries lops?

BĻA

Diapozitīvu vakari, kas tiek rīkoti vairāk vai mazāk privāti (pāris reizes arī publiski), sniedz vienu vai divus ĻOTI vērtīgus devumus man kā cilvēkam ar fotokameru. Laikā, kad fiziski dzirdami kameras klikšķi taisa virtuālas bildītes, kuras tiek ievietotas virtuālās .vietās, saņemot par tām virtuālus laikus no virtuāliem draugiem, kaut kā īpaši novērtēju fizisko formātu. Tas eksistē vēl papildus trijās dimensijās - telpā. Un laikā. Un vēl papildus dimensijā, ja pēkšņi sagribas arī nolaizīt, pataustīt, apčamdīt, paostīt.

Viens no tiem devumiem ir audiences klātesība. Tu uzreiz redzi, sajūti un secini, kuri motīvi kādai publikai aiziet visvairāk. Uzreiz mani, kuras idejas ir sekmīgas, bet kuras vēl, spriežot pēc reakcijas, jāuzlabo. Uzreiz dzirdi, jo no elpošanas un klusuma vien var ļoti daudz spriest par tavu darbu uz lielā ekrāna. Beigu galā - arvien grūtāk, manuprāt, ir panākt nedalītu uzmanību jebkam. Kur nu vēl bilžu aplūkošanai. Un virtuālu laiku vienā tu saņem aizrautas elpas un "WOW!" - dažādās valodās. Itāļu ieskaitot :)

Un tieši pēdējā pasēdēšanā ar Igaunijā mītošiem itāļiem un rumāni (kuri vairāk vai mazāk saistīti ar kino), bija īpaši jāsecina šīs klātesības ieguvums. Ne tikai ir redzams, ka tavu darbu novērtē, komplimentē vai kritizē, bet uz šo dipu pamata rodas kas pavisam cits. Plikas like/dislike būšanas vietā cilvēkiem sāk rasties abstraktas idejas, kuras jau apskata ne tikai vizuālo, bet arī konceptuālo fotogrāfijas pusi - bieži vien trāpot arī tajā vīzijā, kuras dēļ bilde tapusi. Un izsakot daudz citu - tikpat leģitīmu un vērtīgu domu, kas jau ir pavisam cita līmeņa gandarījums.

Un iegūstu ne tikai es - arī skatītājs, jo diapozitīvi (un nepastarpināti - tīra fotogrāfija bez apstrādes, kur milzīgā palielinājuma dēļ, redz katru kļūdu, nepilnību un pilnību), manurpāt, ir zūdoša māksla, jo zūd pats formāts kā tāds. Nemaz nerunājot par līdzdomātāju savākšanos, lai vienkārši aplūkotu fotogrāfiju.

Un kvestiņš paliek tikai viens - uzlabot. Uzlabot tehniku, tehniku, kompozīciju, konceptu, motīvus. Augt analogajā, taustāmajā formātā, kas ik pa laikam atspīd no nolaistā, pēc vinila smaržojošā ekrāna, skanot draugu elpām, Dark Ambient un projektora mehāniskajiem trokšņiem.

Atradu garāžā mētājamies pirms gadiem pirkto, bet īsti nelietoto Vivitar Tele konvertētāju, kas smuki 2x konvertē caur to palaisto objektīvu "garumu". Vismaz teorijā smuki. Praksē - nebija nepieciešamības un visu zoom ar mazākiem kvalitātes zudumiem var ar Vivitar 80-200 objektīvu.

Tā nu adapteris mētājās kastēs. Un vairāk fočēju nevis tālo, bet gan tuvo, personisko - Makro. Līdz šodien tam uzskrēju virsū un dadomājos - hei, konstrukcija šim pavisam vienkāršai jābūt - pāris optiskie elementi pa vidu, kurus noteikti var izvilkt ārā, iegūstot Macro Extension Tube līdzīgu priekšmetu. Tikai labāku, jo (svarīgi) - šis adapteris mehāniski padod tālāk uz objektīvu fragmas kontroles stienīšus, iegūstot pareizu gaismas mērījumu caur objektīvu uzreiz, nečakarējoties ar Reverse Lens Macro tehniku, kur gaisma bija jāmēra, iebāžot pareizi pieliktu stiklu priekšmetā, nomērot, apliekot objektīvu otrādi, pieturot, kadrējot, un slēdzim vai turētajai fragmai pieliekot +1EV.

Rezultāts: ~2x krutāk par Makro settingu minētajam Vivitar 80-200, kombinācija ir arī vieglāka, gaismspējīgāka un optiski kvalitatīvāka, jo 50mm 1.8 fiksītis. Ar 24mm objektīvu galā vispār - fokusēšana notiek pāris cm no stikla. Lai nofokusētu, jānoņem blende, xexe.

A tagad sanāk advancēta 2,6mm Makro trubiņa - jāpablandās pa māju un jāpafočē šits.

Nolēmu papētīt, kāpēc mans OM-1 mēra nepareizi gaismu. Vai tik tiešām tikai tādēļ, ka novecojuši un nāves agonijā niķojas gaismjutīgie elementi?

Nē, izrādās, ka baterijas, kuras paredzētas šai kamerai, ir dzīvsudraba baterijas - kuras vairs neražo, protams. Banotas. Tām voltāža bija 1.35V, bet analogas pieejamās ir vai nu sārma, vai sudraba oksīda 1.5 - 1.55V. Līdz ar to arī mērījumu kļūda - uzdzen bultiņu augstāk, nekā paredzēts. Sevišķi nestabila bilde turklāt ir ar sārma bačenēm. Un sārma bačene kā reiz ir aparātā - līdz ar to skaidrs, kur radās problēma ar ekspozīcijas kreisumu dažādos gaismas apstākļos un lietošanas sesijas ilgumu.

Risinājums?

MR-9 adapterītis + 386 sudraba bačene. Khem, sālīti - 50EUR. Bet pirkums vienreizējs un košēra eksponometra rādījuma dēļ var arī ziedoties. Gaidu šipingu : )

//Side note: Fočikam atkodās pašiņu (fuj) taimeris. Tā kā reiz remontēju nokārušos uzvilkšanas mehānismu, konstrukcija apmēram zināma. Bet nu, tā kā taimeri var eleganti aizvietot ar trosīti, nekustināšu smalko mehāniku nebūtiskas problēmas dēļ. Tīkamais taimera tarkšķis lai apaug ar nostalģijas kārtiņu tikmēr. Kas zina, varbūt pēc kāda laika iegādāšos jaunu kameru. Jaunu Olympus OM-1, jo tieši tik laba, manuprāt, ir šī kamera.

Tā sajūta, kad tu, lai taisītu "dubultekspozīcijas" projekcijai, izber uz galda un grīdas ~300 filmas kadrus, radot mērenu perforētu taisnstūrīšu čupiņu. Toties šis-tas sanāca visnotaļ elegants! Šovakar jāturpina.

Nu ko, izejam teju vai uz industriāliem dipu apjomiem (relatīvi) 8 kastītes ar 16 sliedēm 800 dipiem. Tagad vēl iepirkt +400 rāmīšus ar AN stikliem, kuri, veicot bilžu kvalitātes kontroli (konsolidācija - pēc kāda laika pārskatu kastīti un izmetu viduvējos nafig ārā, tādā veidā paaugstinot labā koncentrāciju), aizpildītos labi, ja 3-5 gadu laikā.

Ampuliņas gatavas projekcijai. Kādam gadiņam, diviem vai trim - pietiks. Tagad tikai jāiet fočēt. Kā reiz nednogalē sola vasarīgu temperatūru, kas būtu itin laba sniega brišanai kūdras purvu laukos.



Un šorīt virs kūdras purviem bija īpatnēja migliņa. Saulei tai spīdot cauri, to varēja salīdzināt tikai ar Blur filtru. Diezgan spēcīgu. Skats uz lielo Rīgas Siltuma skursteni bija kā caur stiklu, kas nosmērēts ar vazelīnu