RA patvertne, v2.00
« previous entry | next entry »
Aug. 26th, 2009 | 12:30
Skan: Infernal War - Introduction To Assassination
Vakar sanāca viens fiksais bradājums uz RA patvertni. Šis sanāca otrais apmeklējums. Sagaidām Ļ. cien. Tumsu un ap vienpadsmitiem kāpjam virsū uz velo, un maucam ~10km pareizejā virzienā. Par laimi biju paspējis nomainīt svaigi pirkto pakaļrata protektoru un kameru ar, kā arī apgreidoju braucamo ar četros režīmos mirgojošo pakaļgala lampiņu/lukturi. Tīkami, mhm. „Ilgāk dzīvosi” - Spams piezīmēja! Īstenībā varēja jau bradājumu sākt arī ap desmitiem – nāk rudens, nāk Tumsas laiks un Saules gaisma ātrāk piekāpjas nenovēršamajai mūsu planētas Zemes rotācijai - nē, nu gan jau, ka rotāciju var apturēt, ja kosmiskie putekļi izdomātu sagravitēties kopā pretējā virzienā - bet tas tā, nereāla teorija.
Uzsākam ceļu, glīti penterējot Rīgas ielu pustumsu ar velo lukturiem. Un ne tikai ielu pustumsu – atcerējos, ka nebija sen braukts cauri tam mežiņam. Sacīts – darīts: mežā iekšā un prieka dziedzeri uz pilnu klapi – paralēli iet iela, taču gaisma ir pietiekami bloķēta, lai bez gaismas neko neredzētu! Uzminis uz ~25-30km/h, traucos pa izgaismoto meža taciņu, uzliekot par pienākumu priekšējam amortizatoram draudzēties ar saknēm un citām priecīgām lietām; uzliekot lukturim par pienākumu radīt limitētu gaismas riņķi sev priekšā – pietiekami spilgtu, lai redzētu nianses un priekšmetu krāsas – patiesībā daudz spilgtāku un lietderīgāku. Un prieks paaugstinās – ne tikai traukties caur mežu ir skaisti, bet skaisti ir arī tas, ka tas tiek darīts naktī, bradājuma ietvaros! Nakts meža velopriekus aptrauca izeja uz asfaltu – atstāju pēdējo meža smaidu uz asfalta, bloķētas pakaļējās riepas radītās švīkas un gumijas skaņas paveidā – atskatījās kāds pārītis uz bremžu skaņu, taču turpināja ceļu – a ko citu viņiem darīt? Jā, protektors bija jauns un riepa pietiekami uzpumpēta – ar pakaļgalu varēja sajust teju katru protektora niansi un šāda bremzēšana veic skaistu gludināšanu, hehe.
Esot kādus 500m no objekta, izslēdzām velo lukturus (nu, manā gadījumā tas ir arī LED Lenser – vulgaris, ielikts turētājā + velo pakaļgaisma), vēl esot alejas veidotās tumsas aizsegā un, ignorējot kādu civila paskata vīru ar suni, braši iebraucām pa parādes vārtiem šajā piķa melnajā tumsā. Labi, ka objektā esmu atkārtoti – aptuveni nojaušu asfaltētā ceļa aprises, taču īsti neatminos – bija tur kāda Latviju definējoša bedre, kura itin viegli var piešķirt slimības lapu ar anamnēzi „Asfalta slimība”; neatminos vai tur bija kāda kanalizācijas lūka – ja nu vāks noņemts? Gaismiņu, protams, slēgt iekšā nedrīkst. Nu, drīkst jau, ja vēlies ļoti parunāties ar apsardzi. Mēs nevēlējāmies un klusu ripojām līdz nepieciešamajām durvīm, kuras sasniedzām ar nelielu pamaldīšanos tumsā. Tumsa varbūt nebija tik episka – cauri koku lapotnēm spīdēja distancētas laternas. Taču tās neatviegloja uzdevumu. Gluži otrādi – šo laternu stari krita nevis uz braucamās daļas, bet gan tieši actiņās. Un tās, protams, koncentrējās uz gaismu, nevis tumsu – rezultātā nefiga neko neredz ~5m distancē un dažādas priekšmetu ēnas un aprises veikli rotaļājās ar iztēli, kura tur zīmēja suņus, sargus un citus nekrietneļus. Nācās vien ieplest acis pa visu galvaskausu un iedomāties – būtu forši, ja acu zīlītes būtu saistītas nevis ar beznosacījuma, bet gan ar veģetatīvo nervu būšanu. T.i., ja būtu apzināmi kontrolējamas – kad gribu, izplešu acu zīlītes un redzu labāk tumsā, kad gribu – tumsu uztaisu kaut vai gaišas dienas laikā – gluži kā ar fotoaparāta diafragmu.
Taču ko tur daudz filosofēt par ibioloģiju un ibioanatomiju – bijām klāt pie durvīm, riteņi jau saslēgti mētājās krūmos un paši ar ieslēgtiem lukturiem mētājāmies pazemē – metrus ~10 - padsmit dziļāk. Kopš pēdējās apmeklējuma reizes vērojamas dažas izmaiņas – GP-5 kastes nu nez kāpēc mētājas priekšā ieejai?! Pārkāpuši tām pāri, sākām ierastās darbības – priecāšanos par CA plakātiņiem un vēl nesapuvušo/nenozagto inventāru – daudz GP-5, GP-4, to filtri, nedaudz respiratori, dažādi personisko aptieciņu reizinātāji, sapuvuši apģērbu gabali un visnotaļ izteikta ķimikāliju smarža gaisā, un pat viena MM1 tipa gāzmaska – nebiju nekad redzējis. Šajā aspektā – viss it kā tā, kā pēdējā reizē. Izņemot vien to, ka sajūtama vāja deguma smaka, kurai vēlāk atrodam cēloni – dažās vietās mētājās apdegušu koku gali un kādā stūrī – dedzinātas gāzmaskas ar visiem filtriem! Gribētos man teikt – nevis Tā kunga ceļi ir neizdibināmi, bet gan TO IDIOTU. Gribētu saņemt racionālu paskaidrojumu šādai aktivitātei. Piromānija nav racionāls izskaidrojums, bet gan diagnoze un absolūta nerēķināšanās ar svešu īpašumu.
Turpinājām ceļu un es atdalījos, iedams savus ceļus šajā visnotaļ neordinārajā patvertnē bez hermētiskajām durvīm – varbūt tās ir bijušas šeit reiz, kā jau jābūt – taču nemanīju arī durvju ailēs liecības par to esību. Varbūt vienkārši nemeklēju, jo par hermju neesību iedomājos tikai tagad. Turpinot ceļu ievēroju, ka GP-5 filtriem ir dažādi burtiņi virsū! Diemžēl nesanāca nofotografēt – kabatā maita bija ieslēdzies un baterijas bija cauri jau pēc dažu bilžu uzņemšanas noliktavas telpā. Šie burtiņi man pēkšņi izskaidroja kādu šķietami neloģisku rīcību – kamdēļ visiem GP-5 filtriem ir atrauti gumijas korķīši apakšā un kamdēļ vairumam ir atskrūvēti korķi? Lieta tāda: uz pirmo jautājumu daļa atbild fakts, ka zem gumijas korķīšiem slēpjas kirilicas alfabēta burti – „Г”, „0”, u.tml. Dažādi burtiņi bija arī filtru augšpusē. Nekad nebiju tos ievērojis un nu radās jautājums par to nozīmi. Potenciālās versijas: izdales materiālu klasifikācijas labad (tam un tam tāda un tāda burta komplekts) vai mazāk ticamais – katrs burts nozīmē kādu filtra specifikāciju – tas burts ir pret to, šis pret šito, vai arī – šis burts nozīmē to, ka filtrā ir šis, bet tas – ka tas. Bet tas, manuprāt, ir mazāk ticams, lai gan, cik zinu, CA literatūra par šādiem burtiņiem klusē. Jāpiezīmē arī, ka šī patvertne nav vienīgā ar atrautiem gumijas korķīšiem. Atraušanai ir kāds mērķis – neba sava prieka pēc kāds ies un simtiem filtriem raus nost korķīšus bez savas jēgas. Tikai kas ir tā jēga? Kāpēc? Ko meklēja un galvenais – ko atrada?
Man prātuļojot un vandoties pa objektu, iestājās kapa klusums. Ieklausos – goda vārds, klusums! Uzmācas viegla klaustrofobija. Ar vieglu nekas neies cauri, nodomāju, un izslēdzu lukturīti. Mani satver tumsa un klusums, paliek baisi! Domāju – kur ir Spam? Turpinu staigāt un klausīties savu soļu atbalsī, līdz dodos uz izejas pusi – ja nu šis uzgājis augšā un gaida mani? Ar roku slāpējot luktura gaismu, uzeju pa kāpnēm virszemē un uzčukstu pa logu: „Tu te?”. Atbildes nav, nav arī nekādas kustības – ir vien tās viltīgās dabas skaņas, kuras spēlējās ar fantāziju. Dodos atkal lejā un atrodu šo noliktavas telpā. Maita sēž un klusībā lasa puspuvušu CA grāmatiņu krievu valodā, - varbūt tikai skatās bildītes, hehe. Pašķirstīju grāmatiņu un uzreiz uzdūros IP tipa gāzmazskai – kādam vecākam modelim, kura reģenerējošā patrona bija nesen redzēta. Nē, tā nebija ИП-46. Iespējams, ka tas bija kāds reizinātājs no kādas no šīm padomju reģenerējošām gāzmaskām - es tēmētu uz ИДА-51 vai ИДА-57, bet varu mierīgi kļūdīties (vienīgais kopsaucējs ir līdzīgās reģenerējošās kapsulas). Parakņājāmies kaudzē un tur – vēl vairāk aptieciņu reizinātāju, vēl vairāk drazu, kuras liecina par ФОВ medībām un vēl kāda sabojāta ИП-46 reģenerējošā kapsula. Bija pienācis laiks doties prom.
Tumsas aizsegā esam augšā pa kāpnēm un pēc mirkļa ar riteņiem, caurlauzuši biezo tumsu, pie izejas. Pēkšņi Spams met riteni sāniski – un ne bez iemesla – tur, tieši aiz vārtiem, stāv mašīna ar ieslēgtiem lukturiem, spīdinot tieši uz mums! Nodomāju – priekšā mums nav atstarotāju un spieķos man ar nav, taču otram ritenim – IR! Tātad, vairāk kā skaidrs, ka mūs redzēja, kad veicām sānu manevru. Domu apstiprinājums nebija ilgi jāgaida – braucot ap ēku un atskatoties pār plecu, redzēju, ka auto radītie stari sakustas un koncentrējas uz kādas ēkas sienas. Prātā atskan trauksme – „Mums seko, BĻEĢ!” Uzņemam ātrumu un traucamies ar riteņiem pa būvgružiem, meklējot aizsegu aiz mājas – iebraucam starp divām ēkām un laužamies cauri brikšņiem, līdz mūs aptur žogi. Nometam riteņus zemē, lai to konstrukcijas neatstaro gaismu, un sastingstam. Gaidām minūti, divas… Klusums. Domājam riteņus celt pāri žogam, taču redzam – mašīna aizbrauc prom no objekta un prom no teritorijas. Nogaidījuši minūti, devāmies arī ārpus teritorijas – no sākuma lēnām un klusiņām, pēc tam strauji minoties, palekdamies pārvarot dzelzceļu un apstājoties alejas radītajā aizsegā. Vismaz tā darīju es – Spamam gadījās nedaudz nokrauties pie sliedēm – viltīgā grants uz asfalta, hehe.
Radījuši krietnu distanci starp mums un objektu, ieslēdzām velo lukturus un devāmies mājup. Klusēdami – tā ērtāk, laikam. Vismaz man tas ir viens no agregātstāvokļiem – vienīgi mani pirksti neprot klusēt, kas ir redzams arī šajā rakstā – mini velobradājums, taču apraksts uz 2,30 lpp!
Atceļā vēl nodarbinājām degunus – sajutām deguma smaku pie dzelzceļa pārvada – sekojām šķietami degušu ķimikāliju pildītajam gaisam, taču neko īsti neatradām. Neko neredzējām arī no tilta augšas – varbūt kāda miskaste, varbūt kas tāds?! Nezinu, taču smaka un viegli dūmi bija kādu simt metru rādiusā.
Jau domāju – neviens visu ceļu mums nav sekojis, tātad, esam drošībā. Taču tieši līdz ar domu dzirdu un ar periferiālo redzi redzu – brauc mašīna mūsu ātrumā (~20km/h) un brauc mums blakus kādus metrus 50. Pēc tam nedaudz atpaliek un atkal piebrauc blakus un brauc vēl šādi kādus metrus 50! Sirds jau atkal pumpē adrenalīna pilnās asinis un fantāzija zīmē drūmās ainiņas… Paskatos uz auto pusi, bet tur – salda kuce pie stūres un salds kucists rokas kaut ko pa salona grīdu vai raksta SMS. Atvieglojums.
- Tīri baisi, ne?
- Jā!
Uzstiepām riteņus pie manis augšā. Pukstens bija nedaudz pāri vieniem naktī.
- Tad līdz nākamajam bradājumam!?
- Jā, hehe!
P.S. Fuck foto.inbox.lv
Kopš šodienas lietošu Picasa Web Albums. Baigi ērti - ar Picasa 3 apstrādājam nedaudz fočenes (e neko diži vairāk man nevajag - māksla ir ķert kadrus, nevis tos radīt ar fotožopu, hehe) un uzreiz uzmaucam uz Web albuma un var dabūt embed kodu lokālam slaidšovam ^^
Tikai žēl, ka šeit nevar neko embedod. Vismaz man :/
Uzsākam ceļu, glīti penterējot Rīgas ielu pustumsu ar velo lukturiem. Un ne tikai ielu pustumsu – atcerējos, ka nebija sen braukts cauri tam mežiņam. Sacīts – darīts: mežā iekšā un prieka dziedzeri uz pilnu klapi – paralēli iet iela, taču gaisma ir pietiekami bloķēta, lai bez gaismas neko neredzētu! Uzminis uz ~25-30km/h, traucos pa izgaismoto meža taciņu, uzliekot par pienākumu priekšējam amortizatoram draudzēties ar saknēm un citām priecīgām lietām; uzliekot lukturim par pienākumu radīt limitētu gaismas riņķi sev priekšā – pietiekami spilgtu, lai redzētu nianses un priekšmetu krāsas – patiesībā daudz spilgtāku un lietderīgāku. Un prieks paaugstinās – ne tikai traukties caur mežu ir skaisti, bet skaisti ir arī tas, ka tas tiek darīts naktī, bradājuma ietvaros! Nakts meža velopriekus aptrauca izeja uz asfaltu – atstāju pēdējo meža smaidu uz asfalta, bloķētas pakaļējās riepas radītās švīkas un gumijas skaņas paveidā – atskatījās kāds pārītis uz bremžu skaņu, taču turpināja ceļu – a ko citu viņiem darīt? Jā, protektors bija jauns un riepa pietiekami uzpumpēta – ar pakaļgalu varēja sajust teju katru protektora niansi un šāda bremzēšana veic skaistu gludināšanu, hehe.
Esot kādus 500m no objekta, izslēdzām velo lukturus (nu, manā gadījumā tas ir arī LED Lenser – vulgaris, ielikts turētājā + velo pakaļgaisma), vēl esot alejas veidotās tumsas aizsegā un, ignorējot kādu civila paskata vīru ar suni, braši iebraucām pa parādes vārtiem šajā piķa melnajā tumsā. Labi, ka objektā esmu atkārtoti – aptuveni nojaušu asfaltētā ceļa aprises, taču īsti neatminos – bija tur kāda Latviju definējoša bedre, kura itin viegli var piešķirt slimības lapu ar anamnēzi „Asfalta slimība”; neatminos vai tur bija kāda kanalizācijas lūka – ja nu vāks noņemts? Gaismiņu, protams, slēgt iekšā nedrīkst. Nu, drīkst jau, ja vēlies ļoti parunāties ar apsardzi. Mēs nevēlējāmies un klusu ripojām līdz nepieciešamajām durvīm, kuras sasniedzām ar nelielu pamaldīšanos tumsā. Tumsa varbūt nebija tik episka – cauri koku lapotnēm spīdēja distancētas laternas. Taču tās neatviegloja uzdevumu. Gluži otrādi – šo laternu stari krita nevis uz braucamās daļas, bet gan tieši actiņās. Un tās, protams, koncentrējās uz gaismu, nevis tumsu – rezultātā nefiga neko neredz ~5m distancē un dažādas priekšmetu ēnas un aprises veikli rotaļājās ar iztēli, kura tur zīmēja suņus, sargus un citus nekrietneļus. Nācās vien ieplest acis pa visu galvaskausu un iedomāties – būtu forši, ja acu zīlītes būtu saistītas nevis ar beznosacījuma, bet gan ar veģetatīvo nervu būšanu. T.i., ja būtu apzināmi kontrolējamas – kad gribu, izplešu acu zīlītes un redzu labāk tumsā, kad gribu – tumsu uztaisu kaut vai gaišas dienas laikā – gluži kā ar fotoaparāta diafragmu.
Taču ko tur daudz filosofēt par ibioloģiju un ibioanatomiju – bijām klāt pie durvīm, riteņi jau saslēgti mētājās krūmos un paši ar ieslēgtiem lukturiem mētājāmies pazemē – metrus ~10 - padsmit dziļāk. Kopš pēdējās apmeklējuma reizes vērojamas dažas izmaiņas – GP-5 kastes nu nez kāpēc mētājas priekšā ieejai?! Pārkāpuši tām pāri, sākām ierastās darbības – priecāšanos par CA plakātiņiem un vēl nesapuvušo/nenozagto inventāru – daudz GP-5, GP-4, to filtri, nedaudz respiratori, dažādi personisko aptieciņu reizinātāji, sapuvuši apģērbu gabali un visnotaļ izteikta ķimikāliju smarža gaisā, un pat viena MM1 tipa gāzmaska – nebiju nekad redzējis. Šajā aspektā – viss it kā tā, kā pēdējā reizē. Izņemot vien to, ka sajūtama vāja deguma smaka, kurai vēlāk atrodam cēloni – dažās vietās mētājās apdegušu koku gali un kādā stūrī – dedzinātas gāzmaskas ar visiem filtriem! Gribētos man teikt – nevis Tā kunga ceļi ir neizdibināmi, bet gan TO IDIOTU. Gribētu saņemt racionālu paskaidrojumu šādai aktivitātei. Piromānija nav racionāls izskaidrojums, bet gan diagnoze un absolūta nerēķināšanās ar svešu īpašumu.
Turpinājām ceļu un es atdalījos, iedams savus ceļus šajā visnotaļ neordinārajā patvertnē bez hermētiskajām durvīm – varbūt tās ir bijušas šeit reiz, kā jau jābūt – taču nemanīju arī durvju ailēs liecības par to esību. Varbūt vienkārši nemeklēju, jo par hermju neesību iedomājos tikai tagad. Turpinot ceļu ievēroju, ka GP-5 filtriem ir dažādi burtiņi virsū! Diemžēl nesanāca nofotografēt – kabatā maita bija ieslēdzies un baterijas bija cauri jau pēc dažu bilžu uzņemšanas noliktavas telpā. Šie burtiņi man pēkšņi izskaidroja kādu šķietami neloģisku rīcību – kamdēļ visiem GP-5 filtriem ir atrauti gumijas korķīši apakšā un kamdēļ vairumam ir atskrūvēti korķi? Lieta tāda: uz pirmo jautājumu daļa atbild fakts, ka zem gumijas korķīšiem slēpjas kirilicas alfabēta burti – „Г”, „0”, u.tml. Dažādi burtiņi bija arī filtru augšpusē. Nekad nebiju tos ievērojis un nu radās jautājums par to nozīmi. Potenciālās versijas: izdales materiālu klasifikācijas labad (tam un tam tāda un tāda burta komplekts) vai mazāk ticamais – katrs burts nozīmē kādu filtra specifikāciju – tas burts ir pret to, šis pret šito, vai arī – šis burts nozīmē to, ka filtrā ir šis, bet tas – ka tas. Bet tas, manuprāt, ir mazāk ticams, lai gan, cik zinu, CA literatūra par šādiem burtiņiem klusē. Jāpiezīmē arī, ka šī patvertne nav vienīgā ar atrautiem gumijas korķīšiem. Atraušanai ir kāds mērķis – neba sava prieka pēc kāds ies un simtiem filtriem raus nost korķīšus bez savas jēgas. Tikai kas ir tā jēga? Kāpēc? Ko meklēja un galvenais – ko atrada?
Man prātuļojot un vandoties pa objektu, iestājās kapa klusums. Ieklausos – goda vārds, klusums! Uzmācas viegla klaustrofobija. Ar vieglu nekas neies cauri, nodomāju, un izslēdzu lukturīti. Mani satver tumsa un klusums, paliek baisi! Domāju – kur ir Spam? Turpinu staigāt un klausīties savu soļu atbalsī, līdz dodos uz izejas pusi – ja nu šis uzgājis augšā un gaida mani? Ar roku slāpējot luktura gaismu, uzeju pa kāpnēm virszemē un uzčukstu pa logu: „Tu te?”. Atbildes nav, nav arī nekādas kustības – ir vien tās viltīgās dabas skaņas, kuras spēlējās ar fantāziju. Dodos atkal lejā un atrodu šo noliktavas telpā. Maita sēž un klusībā lasa puspuvušu CA grāmatiņu krievu valodā, - varbūt tikai skatās bildītes, hehe. Pašķirstīju grāmatiņu un uzreiz uzdūros IP tipa gāzmazskai – kādam vecākam modelim, kura reģenerējošā patrona bija nesen redzēta. Nē, tā nebija ИП-46. Iespējams, ka tas bija kāds reizinātājs no kādas no šīm padomju reģenerējošām gāzmaskām - es tēmētu uz ИДА-51 vai ИДА-57, bet varu mierīgi kļūdīties (vienīgais kopsaucējs ir līdzīgās reģenerējošās kapsulas). Parakņājāmies kaudzē un tur – vēl vairāk aptieciņu reizinātāju, vēl vairāk drazu, kuras liecina par ФОВ medībām un vēl kāda sabojāta ИП-46 reģenerējošā kapsula. Bija pienācis laiks doties prom.
Tumsas aizsegā esam augšā pa kāpnēm un pēc mirkļa ar riteņiem, caurlauzuši biezo tumsu, pie izejas. Pēkšņi Spams met riteni sāniski – un ne bez iemesla – tur, tieši aiz vārtiem, stāv mašīna ar ieslēgtiem lukturiem, spīdinot tieši uz mums! Nodomāju – priekšā mums nav atstarotāju un spieķos man ar nav, taču otram ritenim – IR! Tātad, vairāk kā skaidrs, ka mūs redzēja, kad veicām sānu manevru. Domu apstiprinājums nebija ilgi jāgaida – braucot ap ēku un atskatoties pār plecu, redzēju, ka auto radītie stari sakustas un koncentrējas uz kādas ēkas sienas. Prātā atskan trauksme – „Mums seko, BĻEĢ!” Uzņemam ātrumu un traucamies ar riteņiem pa būvgružiem, meklējot aizsegu aiz mājas – iebraucam starp divām ēkām un laužamies cauri brikšņiem, līdz mūs aptur žogi. Nometam riteņus zemē, lai to konstrukcijas neatstaro gaismu, un sastingstam. Gaidām minūti, divas… Klusums. Domājam riteņus celt pāri žogam, taču redzam – mašīna aizbrauc prom no objekta un prom no teritorijas. Nogaidījuši minūti, devāmies arī ārpus teritorijas – no sākuma lēnām un klusiņām, pēc tam strauji minoties, palekdamies pārvarot dzelzceļu un apstājoties alejas radītajā aizsegā. Vismaz tā darīju es – Spamam gadījās nedaudz nokrauties pie sliedēm – viltīgā grants uz asfalta, hehe.
Radījuši krietnu distanci starp mums un objektu, ieslēdzām velo lukturus un devāmies mājup. Klusēdami – tā ērtāk, laikam. Vismaz man tas ir viens no agregātstāvokļiem – vienīgi mani pirksti neprot klusēt, kas ir redzams arī šajā rakstā – mini velobradājums, taču apraksts uz 2,30 lpp!
Atceļā vēl nodarbinājām degunus – sajutām deguma smaku pie dzelzceļa pārvada – sekojām šķietami degušu ķimikāliju pildītajam gaisam, taču neko īsti neatradām. Neko neredzējām arī no tilta augšas – varbūt kāda miskaste, varbūt kas tāds?! Nezinu, taču smaka un viegli dūmi bija kādu simt metru rādiusā.
Jau domāju – neviens visu ceļu mums nav sekojis, tātad, esam drošībā. Taču tieši līdz ar domu dzirdu un ar periferiālo redzi redzu – brauc mašīna mūsu ātrumā (~20km/h) un brauc mums blakus kādus metrus 50. Pēc tam nedaudz atpaliek un atkal piebrauc blakus un brauc vēl šādi kādus metrus 50! Sirds jau atkal pumpē adrenalīna pilnās asinis un fantāzija zīmē drūmās ainiņas… Paskatos uz auto pusi, bet tur – salda kuce pie stūres un salds kucists rokas kaut ko pa salona grīdu vai raksta SMS. Atvieglojums.
- Tīri baisi, ne?
- Jā!
Uzstiepām riteņus pie manis augšā. Pukstens bija nedaudz pāri vieniem naktī.
- Tad līdz nākamajam bradājumam!?
- Jā, hehe!
P.S. Fuck foto.inbox.lv
Kopš šodienas lietošu Picasa Web Albums. Baigi ērti - ar Picasa 3 apstrādājam nedaudz fočenes (e neko diži vairāk man nevajag - māksla ir ķert kadrus, nevis tos radīt ar fotožopu, hehe) un uzreiz uzmaucam uz Web albuma un var dabūt embed kodu lokālam slaidšovam ^^
Tikai žēl, ka šeit nevar neko embedod. Vismaz man :/
(nav)
from: disfigurator
date: Aug. 27th, 2009 - 09:12
Pilns sakāmais
Atbildēt | Ļaunuma sakne | Pavedinājums
(nav)
from: mindbound
date: Aug. 27th, 2009 - 03:52
Pilns sakāmais
Ciolkovskis mēdza jokot, ka Visumā rotē pilnīgi viss - varot Zemes orbītā atstāt papirosu un, precīzi aprēķinot tā pārvietošanās ātrumu un orbitāles, pēc attiecīgā laika to paņemt, pietuvojušos no pretējās puses.
Atbildēt | Ļaunuma sakne