The Mothman Prophecies (2002, Mark Pellington)
« previous entry | next entry »
Apr. 29th, 2009 | 12:07
Skan: Art 238 - Meltdown
Sapņaini-transveidīgi-tumšas atmosfēras un drūmi tīkamas vizualizācijas pilna filma, kura caurcaurēm būvēta uz fiziskajā realitātē piedzīvoto saskarsmi ar nefiziskās realitātes izpausmēm - cilvēku/acu liecinieku stāstiem par neizskaidrojamo, mītisko un leģendām apvīto nāves pareģi. Subjektīvi: ļoti baisa filma un te nu ir viela pārdomām: kas tik baiss bija šajā filmā?
- Vai šis neizbēgamo pārdabisko, reizē reālo briesmu allažās klātesības smacējoši saltais un klaustrofobiskais vaigs? Jo ne tikai nāve mums ir allaž blakus esoša, bet arī vairākas būtnes, kuras mitinās ārpus mūsu (vairuma) uztveres. Tāpat, pamatojoties uz filmā aplūkoto un apspēlēto acu liecinieku teikto, arīdzan šī Mothman būtne ir līdzās esoša un pilda nāves vēstneša funkciju. Pati nāve un šis groteskais pareģa tēls, kurš ir baiss gan vizuāli, gan pēc tā sūtības – tas noteikti ieliek krietnu šķipsniņu šausmu esences Horror katlā;
- Varbūt pēkšņo, negaidīto pārsteigumelementu biedējošā būtība? Jo filmā ir visnotaļ krietni daudz šausmu, kuras skatītāju paņem ar savu negaidītumu, kurš izlec no šīs nāvējoši piesātinātās atmosfēras, radot krietnu daudzumu baiļu tirpas;
- Varbūt šī pati tumšā atmosfēra un filmas tematika par cilvēka psihes reakciju uz racionāli neizskaidrojamo, nesaprotamo, bet viennozīmīgi klātesošo, tādējādi nospiedošo? Atmosfēra, kura liek atcerēties izcilo Adrian Lyne meistardarbu Jacob’s Ladder.
Manuprāt, filmas spēka formula sastāv no visiem šiem elementiem, kurus savieno un izceļ proporcijas, kādās šie elementi savienoti, radot negaidītuma un svaiguma iespaidu. Lai nu kā – zinu arī cilvēku, kuram filma nešķita baisa un droši, ka viņa nav vienīgā. Jo jāņem vērā ir pati Horror žanra pamatteorija – sabaidīt vizuālais un audiālais mēdijs var vien ar to, no kā pašam ir bail, kā arī ar pārsteigumu palīdzību. Attiecīgajai Dāmai ir krietni plašāka izpratne par pārdabisko, kā arī viņas nebaidīšanas lomu spēlēja tas, ka Mothman ir pozitīvas esences tēls, kurš ir attēlots groteski estētiskā manierē, tādējādi apvienojot sevī divus būtību pretmetus – šausminošo ar labestīgo. Bet pēc būtības Mothman ir „labais” tēls, ja runājam Holivudas šaurpierīgās terminu vārdnīcas ietvaros. Un tomēr – šī būtne un minētie filmas elementi man šķita ļoti baisi esam, kamēr dāmai – Mothman ir labestības un gādības iemiesojums, kas tā arī ir pēc būtības un sūtības.
Te nu spilgti parādās šausmu žanra esence – lai no kaut kā baidītos, izvēloties filmas vai citu šausmu mēdiju, visupirms ir jāsastāda savu fobiju liste, kurai pielāgot filmas - ja vien vēlamies baidīties, protams. Un tā kā man piemīt veselīgas bailes no šī klātesošā, bet neredzamā, spokainā – pat netiekot līdz šo būtņu esības izvērtēšanai (+ vai - zīme)… Katrā ziņā - šie elementi mani noveda tādā stāvoklī, kādu kino reti kad spēj sniegt, proti - visu filmas laiku man acīs bija ne tikai pārsteigums un bailes, bet arī pastiprināts daudzums asaru - ne jau vārgulīgas pinkšķēšanas dēļ: „Nē, nedari to un nedari man pāri!” un „Fui, kā kaut ko tādu var!”, un „Nē, aizveršu acis!!!”, u.tml., - šķiet, ka tā man ir tāda savdabīga reakcija uz pārsātinātu un pārspēcīgu baiļu daudzumu vizuālā mēdijā, t.i., kino un videospēlēs. Protams, acis kā skuķis ciet nekur nevēru un arī neizvairījos no sevis pakļaušanas šiem bailes radošajiem impulsiem - taisni otrādi - izbaudīju tos kā maza jaunava, trīcēdama uz dīvāna no priekiem par notiekošo un biedējošo, sitot plaukstiņas. Lai gan filmas otrajā pusē nogriezu nedaudz klusāk lai samazinātu baiļu līmeni, kuru sniedz filmas specefektu un melanholiskās mūzikas esences skaņa 5.1 formātā – absolūti rekomendējama lieta ciešākai kino baudīšanai – tas tā, ja kādam šķiet, ka 5.1 nav nekas dižs. Ir dižs, ir – taisni vai jāpiekrīt rindiņai, aptuveni citēju „See this and you wont be able to sleep for weeks”. Tik tiešām – nakts pēc filmas noskatīšanās bija ar visnotaļ trauslu miegu un baidījos no peles un SMS signāliem. Sen nepieredzēta šausmu filmas iedarbība un viennozīmīgi – daudz paveica tieši skaņa, kura ievelk bildē.
Filmā bez spēcīgajiem šausmu elementiem ir arī patīkams režisora darbs ar simboliski saistītām kameras spēlēm ar kadrējumiem, savstarpēji saistītām pārejām un gaismām, kā arī saistošs un visnotaļ ar psiholoģisku dabu apveltīts stāsts, sastāvošs no daudiem kino žanriem, kurš skatītājam liek domāt un analizēt notiekošo, kas ir tikai un vienīgi filmas ieguvums. Kā arī šajā mākslas darbā ir sazīmējamas paralēles ar Silent Hill universu – pateicoties tam atradu šo filmu, skatoties Silent Hill universa sastāvdaļu „Movie Connections” kategoriju iekš imdb.
Stingrs un nobriedis 8/10
http://www.imdb.com/title/tt0265349/
Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=jP4P7VPx 2zM
- Vai šis neizbēgamo pārdabisko, reizē reālo briesmu allažās klātesības smacējoši saltais un klaustrofobiskais vaigs? Jo ne tikai nāve mums ir allaž blakus esoša, bet arī vairākas būtnes, kuras mitinās ārpus mūsu (vairuma) uztveres. Tāpat, pamatojoties uz filmā aplūkoto un apspēlēto acu liecinieku teikto, arīdzan šī Mothman būtne ir līdzās esoša un pilda nāves vēstneša funkciju. Pati nāve un šis groteskais pareģa tēls, kurš ir baiss gan vizuāli, gan pēc tā sūtības – tas noteikti ieliek krietnu šķipsniņu šausmu esences Horror katlā;
- Varbūt pēkšņo, negaidīto pārsteigumelementu biedējošā būtība? Jo filmā ir visnotaļ krietni daudz šausmu, kuras skatītāju paņem ar savu negaidītumu, kurš izlec no šīs nāvējoši piesātinātās atmosfēras, radot krietnu daudzumu baiļu tirpas;
- Varbūt šī pati tumšā atmosfēra un filmas tematika par cilvēka psihes reakciju uz racionāli neizskaidrojamo, nesaprotamo, bet viennozīmīgi klātesošo, tādējādi nospiedošo? Atmosfēra, kura liek atcerēties izcilo Adrian Lyne meistardarbu Jacob’s Ladder.
Manuprāt, filmas spēka formula sastāv no visiem šiem elementiem, kurus savieno un izceļ proporcijas, kādās šie elementi savienoti, radot negaidītuma un svaiguma iespaidu. Lai nu kā – zinu arī cilvēku, kuram filma nešķita baisa un droši, ka viņa nav vienīgā. Jo jāņem vērā ir pati Horror žanra pamatteorija – sabaidīt vizuālais un audiālais mēdijs var vien ar to, no kā pašam ir bail, kā arī ar pārsteigumu palīdzību. Attiecīgajai Dāmai ir krietni plašāka izpratne par pārdabisko, kā arī viņas nebaidīšanas lomu spēlēja tas, ka Mothman ir pozitīvas esences tēls, kurš ir attēlots groteski estētiskā manierē, tādējādi apvienojot sevī divus būtību pretmetus – šausminošo ar labestīgo. Bet pēc būtības Mothman ir „labais” tēls, ja runājam Holivudas šaurpierīgās terminu vārdnīcas ietvaros. Un tomēr – šī būtne un minētie filmas elementi man šķita ļoti baisi esam, kamēr dāmai – Mothman ir labestības un gādības iemiesojums, kas tā arī ir pēc būtības un sūtības.
Te nu spilgti parādās šausmu žanra esence – lai no kaut kā baidītos, izvēloties filmas vai citu šausmu mēdiju, visupirms ir jāsastāda savu fobiju liste, kurai pielāgot filmas - ja vien vēlamies baidīties, protams. Un tā kā man piemīt veselīgas bailes no šī klātesošā, bet neredzamā, spokainā – pat netiekot līdz šo būtņu esības izvērtēšanai (+ vai - zīme)… Katrā ziņā - šie elementi mani noveda tādā stāvoklī, kādu kino reti kad spēj sniegt, proti - visu filmas laiku man acīs bija ne tikai pārsteigums un bailes, bet arī pastiprināts daudzums asaru - ne jau vārgulīgas pinkšķēšanas dēļ: „Nē, nedari to un nedari man pāri!” un „Fui, kā kaut ko tādu var!”, un „Nē, aizveršu acis!!!”, u.tml., - šķiet, ka tā man ir tāda savdabīga reakcija uz pārsātinātu un pārspēcīgu baiļu daudzumu vizuālā mēdijā, t.i., kino un videospēlēs. Protams, acis kā skuķis ciet nekur nevēru un arī neizvairījos no sevis pakļaušanas šiem bailes radošajiem impulsiem - taisni otrādi - izbaudīju tos kā maza jaunava, trīcēdama uz dīvāna no priekiem par notiekošo un biedējošo, sitot plaukstiņas. Lai gan filmas otrajā pusē nogriezu nedaudz klusāk lai samazinātu baiļu līmeni, kuru sniedz filmas specefektu un melanholiskās mūzikas esences skaņa 5.1 formātā – absolūti rekomendējama lieta ciešākai kino baudīšanai – tas tā, ja kādam šķiet, ka 5.1 nav nekas dižs. Ir dižs, ir – taisni vai jāpiekrīt rindiņai, aptuveni citēju „See this and you wont be able to sleep for weeks”. Tik tiešām – nakts pēc filmas noskatīšanās bija ar visnotaļ trauslu miegu un baidījos no peles un SMS signāliem. Sen nepieredzēta šausmu filmas iedarbība un viennozīmīgi – daudz paveica tieši skaņa, kura ievelk bildē.
Filmā bez spēcīgajiem šausmu elementiem ir arī patīkams režisora darbs ar simboliski saistītām kameras spēlēm ar kadrējumiem, savstarpēji saistītām pārejām un gaismām, kā arī saistošs un visnotaļ ar psiholoģisku dabu apveltīts stāsts, sastāvošs no daudiem kino žanriem, kurš skatītājam liek domāt un analizēt notiekošo, kas ir tikai un vienīgi filmas ieguvums. Kā arī šajā mākslas darbā ir sazīmējamas paralēles ar Silent Hill universu – pateicoties tam atradu šo filmu, skatoties Silent Hill universa sastāvdaļu „Movie Connections” kategoriju iekš imdb.
Stingrs un nobriedis 8/10
http://www.imdb.com/title/tt0265349/
Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=jP4P7VPx
(nav)
from: disfigurator
date: Apr. 30th, 2009 - 09:05
Pilns sakāmais
Atbildēt | Ļaunuma sakne