Silent Hill filmas pilna analīze, skaidrojums

« previous entry | next entry »
Mar. 19th, 2009 | 12:07
Skan: Akira Yamaoka - Splitting Personality

Esmu jau krietni daudz runājis par Silent Hill universu, tajā skaitā arī par filmu. Līdz šim esmu apskatījis tās notikumus kontekstā ar spēļu stāstiem, bet šī raksta mērķis – atspoguļot filmas kinematogrāfiskās un stāsta detaļas, tādējādi nostiprinot filmas notikumu izpratni. Zemāk esošais raksts ir uztverams kā filmas kinematogrāfijas, scenārija un stāsta elementu padziļināta analīze, kura skaidro filmā notiekošo. Brīdinājums: 7 MSWord lapas, 3946 vārdi, 22461 rakstu zīmes.

Kinematogrāfija, skaņa

Pirms notikumu/stāsta analīzes, vēlos nedaudz parunāt par kinematogrāfiju un audio darbu – lietas, kuras kopā ar stāstu definē unikālo Silent Hill pasauli: filmā ir ne tikai interesants stāsts par un ap psihes duālismu un daudzšķautņainību, bet tajā ir arī vēl kas interesants – franču režisora Cristophe Gans kinematogrāfija un Akira Yamaoka mūzika. Kā zināms, filma ir balstīta uz videospēļu sēriju ar tādu pat nosaukumu un tā gandrīz divu stundu ilgumā mēģina apvienot elementus no pirmās un trešās spēles. Visnotaļ neiespējama misija, ņemot vērā to, ka viena spēle ir apmēram 8 stundas ilga. Tātad, režisors ir mēģinājis aptuveni 20 stundu ilgu stāstu saspiest līdz divu stundu kino formātam. Protams, ka ĻOTI daudz notikumi paliks aiz kadra. Uzsveru: ĻOTI daudz! Un tomēr – režisors ir pamanījies paņemt atlēgnotikumus no spēlēm un apvienot tos filmā, klāt pieliekot arī savu interpretāciju par sarežģītajiem spēļu notikumiem. Runājot par to, kas ņemts no spēlēm, kontekstā ar kinematogrāfiju, nedrīkst nepieminēt kameras darbu, kas raksturojam kā cauri sienām, simbolismam, laikam un telpai ceļojošas kameras; spēles kameras leņķu replicējošs darbs. Acis priecē no tieši šie no spēles ņemtie kameru leņķi, kuri rada apjukumu, sirreālismu (pats stāsts arī grauj realitāšu robežas) un notiekošā dinamiku, ar savu īpatnēju kustības brīvību kairinot periferiālo redzi, kas, savukārt, kairina fantāziju ar domām: vai tur kaut kas bija, vai man rādījās? Tas savukārt rada spēcīgu devu papildus šausmu.
Pamestās Silent Hill pilsētas (prātā nāk uzreiz pamestu pilsētu simbolisms) estētika ir ieturēta otrās spēles vizuālajās vērtībās, klāt ņemot pirmās spēles elementus pilsētvides un notikumu atveidošanai. Kā interesanta kameras darbība ir jāizceļ kustības sinhronizēšana ar gaismas stara kustību, tādējādi piedāvājot videospēļu vizuālo estētiku, dramatiskumu. Šāda pasaule ir skatāma, kad spēlētājs aplūko spēli caur free look opciju.
Runājot par tēliem – antagonisti pamatā ir no Silent Hill 2 un arī no pirmās daļas (bērniņi un apkopējs, vaboles). Bet, tā kā stāsts ir par pirmo un trešo spēli, tas nozīmē to, ka personības arīdzan ir no pirmās un trešās spēles, bet pamatā no pirmās: Šērona (spēlē - Šerila) policiste Sibila, Roze (pilda Harry Mason funkciju), kulta līdere (spēlē viņa bija Alesas mamma), māsiņa, Alesa (spēlē bija viņas manifestācijas maza bērna veidolā, bet filmā ir izveidota otra personība – Tumšā Alesas puse).
Šausmas – šī filma ir drāmas un psiholoģisku šausmu apvienojums, līdz ar to jārunā – kas tad te tik ļoti biedējošs? Atbilde: bezpalīdzība: no pilsētas izkļūt nevar, nepārtraukti uzglūn neizprotama, šaušalīga tumsa, mobilie telefoni īsti nedarbojas, fantāzija miglā rada grotesku tēlu figūras… - esi tikai tu pats un tavas bailes – perfekts šausmu radīšanas kokteilis Āzijas izpratnē (spēles radīja japāņi, kuri tajās aiz amerikāniskā settinga ielikuši tīrasiņu J-Horror).
Runājot par mūziku – protams, ka tā ir lieta, kura stāstam un interesantajam kameras darbam pievieno papildus atmosfēru. Šajā gadījumā mums ir agresīvas, aukstas Industrial mūzikas apvienojums ar šaušalīgu Dark Ambient/Ambient, kam klāt pieliktas melanholiskas pasāžas, kuras rada sapnim līdzīgu atmosfēru. Kā interesantas detaļas, spēļu mūzikas adaptācijā filmā: Rozes mašīnā, kad viņa ar meitiņu brauc uz Silent Hill, skan mūzika no 3. spēles, kura arīdzan skanēja mašīnā; kā arī bārā pie degvielas uzpildes stacijas skan mūzika no Silent Hill spēlēm. Bet, bez šiem interesantajiem mūzikas adaptācijas elementiem, arī visu pārējo filmas muzikālo recepti veido minēto žanru mūzika no spēlēm. Mūzika, kura ir krāšņākā no visām filmas mūzikām, kādu esmu dzirdējis un baudījis. Vairāk par Silent Hill mūziku esmu runājis šeit: http://klab.lv/users/disfigurator/782.html
Vēl jāpiezīmē interesants fakts, proti, visi tēli ir dejotāji kostīmos un tiem ar datoru ir radīti tikai vizuālie efekti - degšana bērniņiem, piemēram. Neliela, bet bonusa odziņa filmas estētikai un mākslinieciskumam. Sevišķi labi to var redzēt ar sekojošajiem tēliem - skābi šļācošo neradījumu; Piramīdgalvu un māsiņām slimnīcas. Un protams, ka vaboles nav dejotāji grotoskos kostīmos...

Stāsta, kinematogrāfijas notikumu detaļu analīze

Filma ir par meitenīti Šēronu, kura cieš no mēnessērdzības un citiem garīgās veselības traucējumu simptomiem. Lai atrisinātu problēmu, Roze ved meitu uz šo pilsētu, bet avarē un pazaudē meitu. Sākas meitasmeklējumi, kuru laikā norisinās filmas notikumi. Tas būtu pavisam paviršs ieskats filmas stāstā – filma slēpj sevī daudz, daudz ko citu. Mana interpretācija, kura balstīta uz Silent Hill universa elementiem, kurus skaidroju agrāk, īsumā ir šāda:
Šērona ne velti murgo par Silent Hill – meitenīte ir kādas dvēseles 1/3 daļa, kura saglabājusi personības mātes simbolismu savā ārējā izskatā. Ja reiz Šērona ir 1/3 daļa, tad kuras ir pārējās divas? Tā ir Alesa (tagad ap 40 gadiem, piemīt ezotēriskas spējas, turpmāk - Alesa) un Tumšā Alesa (mazā meitenīte, 9 gadi; turpmāk - Tumšā).
Alesa pirms 30 gadiem tikusi dedzināta uz altāra, lai attīrītu pilsētu no grēka (iemeslu atspoguļoju zemāk tekstā), bet rituāls neizdevās – meitenīte izdzīvoja un notikumu vietā izcēlās ugunsgrēks. Un izdzīvojušā meitenīte visus šos 30 gadus ir cietusi notikumu sekas, lolojot naidu pret tiem, kas viņai darījuši pāri. Līdz naids bija kļuvis tik spēcīgs, lai caur Alesas ezotēriskajām spējām manifestētu sevi fiziskajā pasaulē, mainot to (japāņu šausmu stāsti/leģendas, kuras atspoguļotas filmās Ringu, Ju-on, u.c.). Šādi Alesa iegūst fizisku varu pār Silent Hill pilsētas laiku un telpu, ieslogot šajās miglas un tumsas dimensijās visu pilsētu, savus pāridarītājus - ar vienu vienīgu sapni: atriebties. Lai atriebtos, nepieciešams rast tam spēkus - savienot visas Alesas manifestācijas vienā laikā un telpā – nepieciešams dabūt vienkopus Šēronu, Tumšo un abu personību māti – Alesu. Uz to tad arī tiecas visa filmas darbība, mērķi sasniedzot filmas beigās, kurās Alesa kāri un ar smaidu uz lūpām notur dekādēm lolotu atriebību. Lai saprastu labāk, zemāk esošais teksts ir minētās interpretācijas aizstāvēšana ar faktiem, sadalīta pa punktiem vieglākai analīzei.

1. Pirmkārt par Alesas un Tumšās radīto apvienošanās saucienu uz Silent Hill filma stāsta jau pašā sākumā: Šērona murgo par Silent Hill un savās mēnessērdzības vīzijās redz atdalīto dvēseli, kas uz brīdi redzama kinematogrāfiskā pasauļu maiņā, kas atspoguļota ar kameras darbu: pakāpeniski tuvojoties upes gultnei, kas pārtop no sarūsējoša metāla veidotā bezdibenī, kurā mīt Tumšā. Šērona miegā saka "Home" un kliedz "Silent Hill", kas norāda uz vietu, kuru viņa sauc par mājām, tātad, zemapziņā glabātu izcelsmes pilsētu/vietu. Tas, ka viņa gribēja lekt lejā atstāj vietu interpretācijai un domāt: vai vajadzīga tikai viņas dvēseles porcija bez ķermeņa, vai arī tas ir tikai kino valodas, proti, kinematogrāfisks mehānisms kā dramatizēt iepazīstināto problēmu, radot skatītājā izpratni par notiekošā nopietnību, risinājuma meklēšanas nepieciešamību?
Māte meitenīti izglābj un pēcāk filmā redzams, ka Šērona uzvedas normāli un savas nakts pastaigas neatminas, kas liecina par viņas tēla duālismu un psihes šķeltību. Šo šķeltību vēlāk mums filma parāda ar zīmējumu palīdzību – meitenīte pie koka zīmēja gaišu, idillisku zīmējumu, bet pēc brauciena ar mašīnu Roze atklāj, ka zīmējumi ir mainīti un nu tie ir tumši un groteski – zīmējumos saglabāts pamatelements, bet tos pārņēmusi tumša būtība, kuru ar skaidrot kā spoguļrealitāti. Šī ir otrā norāde uz Šēronas psihes duālismu, kuru meitenīte vēlreiz apliecina ar citātu: "I don’t remember!"

2. Būtisks filmas pavērsiens, kurš arī atklāj filmas, pilsētas saturu un būtību ir avārija, kuru var skatīt gan kā abu protagonistu nāvi, gan kā durvis uz to Silent Hill esenci, kuru kontrolē Alesa. Līdz ar to, ir nepieciešama analīze un izvirzīt priekšplānā vienu no šīm potenciālajām interpretācijām.
Avārija un baltā bilde, kura kinematogrāfiski pāriet uz pilsētas pelēko, miglas skauto izgaismojumu un krāsu gammu. Šī aina var likt domāt, ka abas dāmas ir pa galam un ka tālākā filma ir vainu pirmsnāves agonijas murgi, vai arī eksistence ektoplazmas līmenī. Bet šāds skaidrojums sevī satur likumsakarību - visas pilsētas iemītniekiem un arī policistei ir jābūt spokiem! Bet Sibilas brūce galvā – uzskatāmi parādīta kā pārāk nenozīmīga, lai no tās būtu nāve - tā pat kā mātes brūce - sīka skramba pierē, no kuras sūcas nedaudz asinis. Redzam, ka automašīnas drošības spilveni nav aktivizējušies - šī detaļa norāda uz avārijas nenozīmīgumu un to, ka spoku būšanas skaidrojums sabrūk kā kāršu namiņš. Turklāt spoku būšanas teorijai bez šīs ir vēl vairākas pretrunas: meitenīte ir aizbēgusi, nevis viņas glītais līķītis mētājas blakus; pilsēta ir ar mistiskām beigām – ielas nogrieztas kā ar nazi (kopš kura laika spokiem traucē matērijas neesība?); ir dialogi ar citiem tēliem un ir filmā arī dzīvnieki; ir fiziska mijiedarbība ar vidi (durvju atvēršana, kura redzama visās realitāšu plāksnēs). Bet galvenais kontrarguments - šī beigu galā ir Silent Hill universa sastāvdaļa un šis universs nekad nav vienkārši reducējies līdz vienkāršu spoku līmenim. Ja Silent Hill universā ir spoki, tad šīs parādības ir psihes traumu manifestācijas. Turklāt, ja ņemam vērā to, ka stāsts ir par pirmo un trešo daļu, un to, ka piecus gadus režisors skaņoja projektu ar Konami (spēles publicētāji) - būtu muļķīgi pieņemt, ka filmā viņi pēkšņi Team Silent (pirmo trīs spēļu izstrādātāji) radītos psiholoģiskos dziļumus aizstās ar banāliem spokiem. Visticamāk šī aina ir pāreja/durvis uz citu pilsētas realitāti, kuras tikko atvēra Tumšā, kas arī izraisīja avāriju, parādoties mašīnas priekšā, tādējādi tieši kalpojot par pārejas simbolu, kuru vēlāk apstiprina citāts no Dālijas lūpām, kad tā pirmo reizi tiek sastapta: "Only the Dark One opens and closes the door to Silent Hill". Tātad, protagonistiem ir atvērtas durvis uz Alesas kontrolētajām pilsētas realitātēm.

3. Roze dodas meklēt meitiņu un nonāk pie kāpnēm lejup. Bet kāpšana lejā pa kāpnēm šeit nav vienkārša došanās zemākas ielas līmenī (ja filma būtu par Silent Hill 2 spēli, tas varētu simbolizēt došanos savas psihes dziļumos). Tā ir pāreja uz vēl vienu Silent Hill realitāti - pašu tumšāko un groteskāko. To kā likums ved līdzi sev sirēnas, kuras atved tumsu - mehānismi, kuri arī spēlēs sev līdzi nesa bailes, radot apziņu un panākot to, ka spēlētājs, izdzirdot sirēnu, uzreiz asociē to ar briesmām, kuras nes sev līdzi tumšāko no cilvēka psihes. Sirēna gan spēlēs, gan filmā ir viennozīmīgs signāls: nu ir sūdi! Skaists kinematogrāfisku elementu kopums spēlē, kurš filmā tulkots kā kino valodas triks ar tādu pat esenci.
Visa tumšā aina ir darbība trešajā pilsētas realitātē, kura ir normālās realitātes (ar to domājot to, kuru redz izmeklētājs un vīrs) spoguļrealitāte, tikai konstruēta pamatā no korozijas grauzta metāla, stieplēm, rūsas un asinīm un tajā ir daudz Alesas simbolisma (norādes uz tumsas iniciatoru) - slimnīcas gulta, kuru Roze atrod – tā ir smalka norāde uz Alesas ciešanām un tagadējo stāvokli, bet pusdzīvais ķermenis pie žoga - pāridarītāja un sekojošo notikumu simbols, bet degošie bērniņi simbolizē gan Alesas ciešanas skolā, gan viņas kāroto atriebi šiem mazajiem pāridarītājiem. Šī ir tā realitāte, kura materializē tumšāko no cilvēka (šajā gadījumā Alesas) psihes. Kā redzams, Alesa neļauj bērniņiem laupīt Rozes dzīvību – tiek mainītas realitātes un protagoniste nonāk miglainajā realitātē, atgūstoties boulinga zālē, kas ir reference uz Silent Hill 2 videospēli. Skan Ring Of Fire - dziesma, kura skaisti simbolizē ne tikai nupat redzēto, bet arī filmas galveno tēlu - dedzināto Alesu - personību māti. Kamera kopā ar Rozi pamet boulinga zāli un tiek radīta iepriekšējo notikumu vieta - stiepļu žogu vietā nu ir dēļu žogs un nav ne miņas no tikko pieredzētājām šausmām! Tas ir ar kinematogrāfisku paņēmienu panākts kontrasts, kas spilgti norāda uz realitāšu atšķirību, spoguļbūtību.

4. Vēl būtisks notikums: Roze satiek Dāliju un saruna starp rindām atklāj grotesko notikumu kontrolētāju un Alesas likteni, un viņas šķelto personību (meita ir abu māšu meita – vēl viena eleganta norāde uz filmas duālismu). Atklāj to, ko saprotam vēlāk - ka visas trīs meitenītes ir cietušās Alesas psihes tiešas kopijas, kas jau tīri ar savu vizuālo izskatu norāda uz šķelto personību identiskumu – personību kopsaucēju. Līdz ar to Alesa, kas bija pirms 30 gadiem izskatās tāda pat, kā Šērona un Tumšā, jo visas trīs viņas ir vienas personības puzles gabaliņi.

5. Nonākam skolā (vieta no pirmās daļas) un Bībeles citāts virs skolas ieejas durvīm ir norāde uz filmas būtību un atrisinājumu. Dzirdam meitenes balsi kreisajā aizmugurējā skaļrunī (ja mājās ir Surround skaņas sistēma) - Tumšā turpina pildīt gida pienākumus, kuri tika atspoguļoti arī pirmīt, proti, Tumšā izraisīja avāriju, ieveda citā realitātē, ieveda vēl vienā paralēlā realitātē – Tumsā, kurai veda cauri. Tumšā pie mašīnas atstāja arī norādi par skolu. Līdzīgi Tumšā turpina vest Rozi pie sevis visas filmas laiku, ar šādām detaļām manifestējot spēles būtību – pavedienu medības un domāšanu par to, kas darāms tālāk.

6. Iebrauc pilsētā vīrieši. Tiek skaidrota pilsētas vēsture šajā realitātē. Viņi pilsētu redz kā to redzētu mēs, ja vien Alesa mūs negribētu, proti – saules ieskauta, pamesta pilsēta bez miglas un tumsas. Norāde, kura saprotama kā Alesas nevēlēšanās atvērt durvis jebkuram pretimnācējam – viņu realitātē arī ielas nav nogrieztas, kas arī ir norāde uz paralēlām realitātēm un to būtību.

7. Roze seko Šēronai/Tumšajai un redz plaukstas nospiedumus un uzrakstus „Witch” uz soliņa. Šī detaļa, kopā ar sekojošo pagātnes ainu, ir tieša norāde uz cietušās Alesas ezotēriskajām spējām, kas nepieciešamas, lai Alesai būtu kontrole pār laiku un telpu.

8. Nokļūstam tualetē. Dzirdamas meitenītes raudas. Izmeklējot tās, Roze nonāk nevis pie raudošās meitenītes, bet gan pie līķa, kura mutē ir Tumšās sarūpēta nākamā norāde. Jāpiezīmē, ka tas nav parasts līķis baidīšanai, bet gan kas vairāk! Kas tāds, kurš ikreiz, iestājoties tumsai, ir pelnījis atkārtot prātam neaptveramas šausmas un sāpes. Kas tāds, kam Alesa tik ļoti eleganti atriebjas. Līķa identitāte, liktenis tiek atklāts filmas beigās.
Nāk tumsa, par ko liecina The Order kulta bandiniekiem līdzi esošais putniņš (reference uz pirmo spēli, kuru pastiprina ainas mūzika, kura arī ir no pirmās daļas), jo, kā zināms, dzīvnieki ir daudz jūtīgāki pret cilvēkam neredzamo. Atskan sirēnas – nāk tumsa, būs šmuces! Kinematogrāfiski vienreizēji, plūstoši mainās realitātes un atkal uzkrītoši tiek parādīta realitāšu spoguļbūšana. Iestājas otrā tumsa, kurā Alesa demonstrē savu varu pār notikumiem, demonstrē atriebību - ir mocīšanās laiks! No tualetes izlien minētais līķis atkārtot ciešanas, kādām nolemts mūžīgi. Roze bēg un ar periferiālo redzi pamana Tumšo, kura zīmē nākamo norādi, kuru ievietos viesnīcas skapītī.

9. Nākamajā ainā nāk vēl viena briesmu manifestācija - Piramīdgalva, kurš otrajā spēlē ieņēma spēcīga simbola lomu (pašpārmetumu manifestēts soģis), bet šeit viņš nenoliedzami ir ielikts tikai tēla brutalitātes, šausmu un estētikas dēļ, kā arī, iespējams, lai Silent Hill universa zinātājiem sagādātu tīkamu deja vu. Roze bēg un kinematogrāfiski filma mums vēlreiz parāda paralēlo realitāšu esenci - vīrieši ir saulainā, dāma tumšajā. Roze skrien cauri pagalmam, kurš tumsas realitātē, tās konstrukcijas dēļ, izskatās pēc milzīga angāra, kurš vīriešiem ir vienkāršs skolas pagalms. Roze paskrien garām vietai, kurā citā realitātē ir viņas vīrs. Roze atver durvis un ieskrien citā skolas korpusā. Kristofers viņu sajūt un pamana, ka durvis ir atvērušās un veras ciet (vēl viena norāde uz realitāšu spoguļbūšanu). Viņš dodas mīļoto sievieti uzlūkot, bet protams, ka neatrod. Lai akcentētu realitātes, režisors vēl nedaudz paspēlējas ar vizuālām pārejām, tādējādi iznīcinot jebkādas šaubas par filmas daudzšķautņainību, duālismu (drīzāk triālismu). Kā arī pēc konflikta ainas ar Piramīdgalvu un pēc viņa aiziešanas (ko iniciē Alesa ar realitāšu maiņu), vēlreiz tiek parādītas spoguļrealitāšu būtības - asiņaini rūsējošās konstrukcijas nomaina koks, apmetums un betons. Viss kļūst ierasti būvēts. Šausmu murgs ir galā. Dāmas iznāk no telpas, apspriežas un seko pie līķa iegūtajai norādei. Rezultātā filma mums pasniedz vēl kādu tēlu - reliģiskā kulta dalībnieci Annu, kura atklāj, ka Tumsa nevēlas Dāliju - vēlāk filmā tam ir būtiska nozīme. Anna arī iepazīstina skatītāju ar reliģisko kultu un to, ka Dalīja esot pelnījusi meitas zaudēšanu.

10. Seko būtiska norāde uz abu meitenīšu (Tumšā un Šērona) personību kopsaucēju. Vīrs brauc uz kaimiņpilsētas arhīvu ēku, kurā viņš atklāj Alesu/Šēronas neapstrīdāmo līdzību (lasīt: kopiju), tikai šī Alesa ir no vairāku dekāžu senas pagātnes. Tātad, upurētā Alesa. Abu meitenīšu vizuālā līdzība norāda uz viņu māti – Alesu.

11. Glezna ar nosaukumu "First Burning”, kuru Roze atrod, sekojot Tumšās atstātajiem pavedieniem. Glezna ir norāde uz Alesu un aiz tās slēpjas telpa, kura ir pāreja uz blakus ēku, kurā tika veikta dedzināšana. Tumšā ved uz šo skaisti nostrādāto atklāsmi un Roze seko, saņemdama vēl vienu stāsta atslēgu – „Look, I’m burning!”. No cauruma paceļas putni – tuvojošās tumsas liecinieks. Anna ierosina bēgt un policiste ar Rozi viņai seko. Pie baznīcas (pirmās daļas reference) saņemam uzskatāmu apstiprinājumu Annas teiktajam, ka tumsa nevēlas darīt pāri Dālījai. Bet nav teikts, ka tā ar lielāko prieku nevēlas Annas asinis – viņa taču dara pāri Dalījai! Tas liecina par tumsas kontrolētu dabu un to, ka Alesa nevēlas darīt pāri savai mātei. Dālija šajā ainā pastāsta arī par bēgošo būtību, likteni - to, ka viņi sevi sen nolēmuši ellei, kuru paši sākuši. Baznīcā ir sastapšanās ar reliģisko kultu. Iepazīstamies ar tā līderi Kristabellu. Filma parāda to, ka kulta spēkos ir atturēt Tumsu no svētnīcas mūriem, bet Tumsai - tai nav varas pār vietu, kur slēpjas tik ļoti gaidītā atriebes iespēja.

12. Seko būtiska, prātu mežģoša norāde: bērnu namā (ir iekš ceturtās daļas un mobilā spēles Silent Hill: Orphan) tiek skaidrots, ka Alesai ir ~40, bet Sēronai un Alesai – 9 gadi. Savukārt attīrīšanas rituāls bijis pirms 30 gadiem. Tātad, secinām, ka abas personības radītas pēc 30 gadu ilgām ciešanām!

13. Dāmas nolemj doties pie tumsas saknes. Tiek pateikta atslēgfrāze tam, kamdēļ tumsa nevēlas Dāliju: "Mother is god in the eyes of a child". Tātad, neaizskaramība, svētums.

14. Nonākam pie tumsas rezidences - Brookhaven Hospital (visās daļās figurē slimnīcas, bet konkrētais nosaukums ir reference uz SH2 spēli). Roze dara ko tādu, kas jādara spēles spēlētājam – viņa iegaumē karti. Skaists simbolisms, norāde uz filmas avotu - videospēlēm. Pie lifta Kristabella ierauga, ka Roze ir Alesas, tātad grēka inkarnācijas mamma, tātad – ļaunums vēlreiz jāiznīcina. Sākas cīņa un Roze tiek patverta liftā ar atļauju doties lejup, kas notiek simboliski - ar sirreāli ātra un ilga lifta brauciena palīdzību. Roze dodas pie Dēmona, kamēr Sibila tiek brutāli piekauta...

15. Slimnīcas pagrabā mums ir vēl viena kinematogrāfiska norāde uz iedvesmas avotu – Silent Hill videospēlēs ar gaismas palīdzību varēja manipulēt ar pretiniekiem – ļaut sevi pamanīt, vai arī izslēgt gaismu, izvairoties no konfrontācijas. Šis elements ir izmantots arī filmā - konfrontācijā ar māsiņām, kuras simbolizē Alesas ciešanas, uzturēšanu pie mokpilnās dzīves 30 gadu ilgumā.

16. Tiek sasniegts Dēmona miteklis un skatītājs brutāli tiek iepazīstināts ar patiesību jeb daudzām stāsta detaļām, kuras skaidro filmu (un kuras gan jau, ka netika pamanītas skatoties pirmo reizi). Ar kinematogrāfisku paņēmienu, kurš nostrādāts tā, it kā skatītājs skatītos senu, bojātu kino lentu (tas viennozīmīgi norāda to, ka ar šo paņēmienu vizuāli tiek stāstīta pagātne), skatītājam atklāj skolēnu veikto grēku, kuri saņēmuši atriebi un nu klejo tādā formā, kāda bija pirmās Tumsas laikā (skat 3. punktu); atklāj tualetes līķa grēku, kura dēļ apkopējs izcieš savu pelnīto likteni (skat 8. punktu); atklāj Dālijas vājumu un kulta vadones spēju manipulēt ar cilvēkiem. Atklāj attīrīšanas rituāla būtību - Alesai nebija zināms tēvs, kas nozīmē netiklību un nešķīstību, kuras iemiesojums (Alesa) ir jālikvidē - tika izvēlēta dedzināšana, kura neizdevās un kura noveda Alesu ilgajās ciešanās (skat 3., 11. punktu). Redzam, ka izmeklētājs ir izglābis Alesu, par ko tagadnē liecina plaukstu rētas un redzam, kamdēļ Dālija ir satriekta. Dzirdam filmas atslēgfrāzi: "When you are hurt and scared for so long, your fear and pain turn to hate and the hate starts to change the world" – tā ir būtiska norāde uz Alesas spējām ezotēriskajām spējām mainīt pasauli (skat stāsta prologu un 7. punktu).
Šī retro kino aina parāda arī kā tika radīta Tumšā, tiekam iepazīstināti ar viņu, kā arī ar gaišo Alesas psihes daļu - Šēronu, kura tika paslēpta ārpus šīs atriebes elles. Aina parāda arī māsiņu (Lisa), kura Alesu aprūpē - pirmajā spēlē šim tēlam bija milzīga nozīme, bet filmā - krietni mazāka, bet līdzīgi dramatiska. Ainas būtība – atklāt, ka trīsdesmit gadu ilgām paslēpēm un ciešanām ir klāt beigas - Tumšā iemiesojas Rozē, lai tādējādi apietu kulta pārliecības spēku, kas atturēja tumsu visu šo laiku no pelnītās atriebes (skat 11., 18. punktu).

17. Šajā pagātnes ainā redzam arī to, ka antagonisti 30 gadu laikā nav novecojuši. Vismaz tas nav uzskatāmi parādīts. Tas var nozīmēt vai nu Alesas kontroli ne tikai pār telpu, bet arī pār laiku (skat stāsta prologu un 7. punktu), vai arī filmas kļūdu. Bet šādu rupju kļūdu faktiski vajadzētu izslēgt 5 gadu ilgajam saskaņošanas procesam. Līdz ar to, palieku pie versijas, ka Alesai ir kontrole gan par laiku, gan telpu, ko apliecina arī fakts, ka kulta locekļi nezina pasauli ārpus viņu nolemtības (nobrukušās ielas un tumsas kontrole ir Alesas spēks, gatavotā atriebe) un ka viņi pasauli uztver tādu, it kā būtu notikusi apokalipse.

18. Beigu aina; interpretācija

Par beigām es sliecos uzskatīt to notikumu secību, kas sākas brīdī, kad Roze ar Sibilu dodas uz slimnīcu, lai ar liftu dotos līdz dēmona apartamentiem. Kad tie tiek sasniegti (Alesas slimnīcas telpa, kur viņu kopj Lisa), Tumšā sāk skaidrot notikumus, starp rindiņām un virs tām norādot uz dažādiem filmas simbolismiem, tēliem, notikumiem un to izcelsmi, saistību.
Pēc paskaidrojumu sniegšanas Tumšā iemiesojas Rozes ķermenī, lai tādējādi tiktu pie iespējas realizēt loloto atriebību (varētu iekļūt baznīcā).
Kad Roze nonāk baznīcā, tā tiek savainota, lej savas asinis uz altāra, caur kurām “iztek” arī Tumšās iemiesojums un nu sākas elle – tās vārdi ir vaļā un caur tiem nāk abu meitenīšu personību māte Alesa, kura sāk realizēt savu atriebi – industrializētas ērģeļmūzikas pavadījumā estētiski līst asinis un gaļa pa gaisu. Atriebes laikā redzam, ka Tumšā pa kāpnēm paceļas iz elles vārtiem un nāk padarīt savu pēdējo darbiņu – apvienoties ar Šēronu – līdz ar brīdi, kad tas tiek izdarīts, slaktiņš beidzas un nu mums ir meitenīte, kurā apvienotas abu meitenīšu psihes. Meitenīte kopā ar Rozi (kas nav bioloģiskā māte, protams) dodas āra no baznīcas un pārmij dažus kriptiskus vārdus ar Alesas mammu:
Dālija: [pēc slaktiņa] Why didn't she take me with the others?
Roze: Because you're her mother. Mother is God in the eyes of a child.
Pēc īsās sarunas abas dāmas (2in1 meitenīte un viņas adoptētāja) iet prom, iedarbina mašīnu un dodas mājup. “Mistiski” parādās ceļš pāri bezdibenim un visai drīz meitenes ir savās mājās, pie mīlošā vīra. Bet, vai viss ir tā? Diez zin vai! skatītājam vajag vien nedaudz vērības, lai saprastu, ka šāds beigu atstāstījums ir pretrunīgs – Roze un 2in1 meitene joprojām ir miglas rtealitātē, kura nu iziet ārpus pilsētas mūriem un seko dāmām, bet Kristofers – joprojām parastajā, mūsu realitātē – bez miglas un tumsas. Šādi filma pamet arī pēdējo interpretējamo mīklu. Piedāvāju tās atrisinājumu:
Šķeltās personības psihoterapijā apvienot ir grūti (nepieciešamas dažādas terapijas gadu ilgumā) un pēc apvienošanas var dominēt “ļaunā identitāte”. Domājams, ka tā tas ir arī šajā gadījumā – Tumšā nospiež Šēronas (gaišo) personību. Kāpēc? Rakstā minēju Dālijas citātu no filmas: “Only the dark one opens and closes the doors to Silent Hill”. Rakstā arī iztirzāju, ka Tumšā kontrolē izrādi (skat stāsta prologu un 2., 4., 7., 11., 17. punktu). Un matērija, kura parādījās zem mašīnas riepām, meitenēm izbraucot no Silent Hill, tiešā veidā ir šāda durvju virināšana. Tāpat ir skaidrs, ka dāmas nav mirušas, ko apliecina īsais dialogs baznīcā ar Dāliju (trīs dāmas atrodas vienā realitātē, sarunājas – bet cauri realitātēm saziņa nav iespējama (skat 9. punktu). Vēl viens atslēgbrīdis beigu saprašanai bija tumšās Alesas viltīgi ļaunais skatiens, pirms tā apvienojās ar Šēronu slaktiņa laikā. Šis pats skatiens atkārtojās arī tad, kad 2in1 meitenīte pastaigājās pa miglas pildītajām mājām, lieki norādot, ka no abām personībām dominē tumšā, kurai šī miglas realitāte ir nepieciešama tās eksistencei – tādējādi Tumšā nelaiž abas dāmas atpakaļ Kristofera spoguļa pusē, kurā nav miglas un briesmu (nosacīti, protams).
Tātad, neviens no ģimenes nav miris, tikai atrodas dažādās realitāšu plāksnēs, - vienā laikā, bet ne telpā.


Noslēgumam

Filmēta Ontario, Kanādā. Tur, lūk, vajadzētu doties Urban Exploration nolūkos! Šo lielisko, jēgpilno un saturiski bagāto, ar spēcīgo, biezo atmosfēru un kinematogrāfiju apveltīto filmu sāku skatīties/ķidāt ~20:50, bet beidzu 23:50. Tātad, ķidāšana aizņēma aptuveni vienu stundu un trīsdesmit minūtes pauzētas rakstniecības. Tiesa, šādi skatīties filmu nebija sevišķi patīkami, bet lieku reizi meklēt un atrast detaļas, salikt tās kopā, noslīpējot savu uz faktiem balstīto interpretāciju un fiksēt to rakstiski - tas vienmēr ir patīkami. Un ceru, ka jums arī bija patīkami lasīt šo visnotaļ pamatīgo rakstu, kurš gluži kā režisora komentāri skaidro filmu no A - Z. Redzēsim, ko spēs mums piedāvāt otrā filmas daļa!

/10

Par filmas stāsta korelāciju ar spēlēm lasīt šeit: http://klab.lv/users/disfigurator/15469.html

 

Pilns sakāmais | Komentēt | Add to Memories


Comments {13}

Ivo

(nav)

from: [info]disfigurator
date: Mar. 27th, 2009 - 04:18
Pilns sakāmais

Ja esam nealbojami perfekcionisti, tad ir gan svarīgi - svarīgi izvirzīt interpretācijo, apkopojot visas detaļas :)

Un vairāk vai mazāk - visa izdoma ir balstīta uz realitāti, kurai piegudrota klāt metafora vai kāds elements.

Atbildēt | Ļaunuma sakne