Diapozitīvs - Maziņa pasaulīte - Latvija

Šodien biju uz drauga dzimtas izstādi kādā mazpilsētā - tikšanās dienā ar autoriem.
Izstādē aplūkojami 5 cilvēku darbi dažādās paaudzēs - sākot ar vectētiņa gravīrām un bezgala psihedēliskām līnijām tušas, litogrāfijas un vēl nez kādās tehnikās (transformatīvas formas, viduslaiku tēli un sejas kā struktūras elementi) + vecmāmiņas tēlniecības darbiem milzu mērogā, turpinot ar dēla veidotām eļļas gleznām un mazmeitas digitālajiem darbiem, kas veidoti otas triepienu stilā un ir absolūti modernu geimeru gaumē; noslēdzot ar mazdēla sievas radošo izpausmi dažādos formātos - no autentiskiem viduslaiku stila vimpeļiem ar viņas suņiem; stilistisku kaķu mēmi un rituālistiskām kolāžām, piemēram...

Esmu dzimis un uzaudzis tajā mazpilsētā.
Draugu iemantoju caur bradāšanu Rīgā. Mums reiz šaisaulē bija čoms ar izcelsmi miestā relatīvi blakus pilsētai. Bradātāju kopa izbradā Latviju.
Mana dzimta nāk no šī paša miesta. Drauga dzimtai pazīšanās ar muzeja darbiniekiem, tāpēc arī notiek šeit - citā Latvijas nostūrī.

Muzejā strādā simpātiska sieviete
Viņa savos studiju gados piestrādāja drauga ģimenes uzņēmumā kādus 150 kilometrus no izstādes Kurzemes pilsētiņā. Man viņa dikti simpatizēja. Viņa nāk no ciema, kas ir blakus šajai pilsētelei. Tagad viņa dzīvo un strādā pilsētā šajā gleznainajā un ar savu vizuālo stilu ļoti iederas savā darba vidē. Īsti gan viņa nezinot, vai atradusi sev īsto vietu zem Saules. To gan jau nosaka dvēsele un draugi.

Izstādi papildina ziedi, kurus šī dzimta selekcionē.
To papildina arī citu selekcionētas lilijas, definējot gleznu skatīšanās attālumu. Interesanti. Vai apzināti?


Citam čomam, kurš kopā ar mūsu bradātājiem veido tādu kā ciematiņu drauga dzimtas lauku īpašumā, ir draudzene ar Kurzemes izcelsmi. Mūs visus vieno šī vieta Zemgalē kādus 150km no mazpilsētas. Šeit, kā gadu gaitā izrādās, satiekas māksla un cilvēki.

Pirms gadiem diviem biju rakstījis e-pastu šīs manas mazpilsētas muzejam:
Vai negrib manu infrasarkano un citu melnbalto filmiņu izstādi? Šodien fiziski atgādināju par sevi, pierezervēju nākotnei un kā vienmēr: atklāšanas dienā diapozitīvu projekcija un tad pastāvīgajā izstādē - digitāli drukātas bildes pie sienas. Gribētos analogās bildes, bet ar diapozitīvu tas process bez starpposma īsti nestrādā, tāpēc hibrīda ceļš - analogs avots un digitāla izdruka. Lai gan es varētu mēģināt apgūt kontaktkopijas - pozitīva pasaule uz negatīvas filmiņas, kas top pozitīva uz negatīvā fotopapīra. Tas būtu potenciāls ceļš, ja būtu man labs foto palielinātājs. Katrā ziņā - jāķeras pie savas izcelsmes pilsētas sev nozīmīgo vietu apzinātas fotografēšanas infrasarkanajā spektrā un ne tikai, hehe.


Kurzemnieki izkaisīti pa visu plašo Latviju!