Sūrreālisms - July 29th, 2008

Jaunākais radījums no tik ļoti spēcīgās un savdabīgās Silent Hill sērijas. Bet nu, sāksim ar to, ka šis konkrētais radījums ir pagalam nespēcīgs. Ja SH sērijas daļas liekam kopā, uz goda pjedestāla, tad šī daļa mērojas spēkiem ar SH4 un varbūt ir spēcīgāka par to, jo iekš Silent Hill: Origins ir vairāk no klasiskā Silent Hill, bet nu – viss ir salikts kopā gaužām vāji, netalantīgi, nemērķtiecīgi un tukši. Jap, tukši – nav pilnības un episkuma, dziļuma izjūtas, kuru sniedz sērijas pirmās 3 daļas. To nu es tiešā mērā skaidroju ar radītāju maiņu – tikai un vienīgi Team Silent (sākotnējie un vienīgie trū SH radītāji) zina, kā radīt īstu Silent Hill. Bet par visu sīkāk:

Pirmā lieta, kas izved no SH raksturīgā pamatīguma un perfekcionisma ir daudzie šie spēles gļuki un kukaiņi. Gļuko skaņa, ir novērojama attēla raustīšanās, ir nelielas vadības problēmas, ir vissliktākā kameras darbība no visām SH daļām, kā arī pat nerādīja vienu filmiņu man, kuru ieraudzīju tikai nejauši – ielādējot spēli no viena konkrēta seivfaila.

Bet, ja vērtējam spēli kā atsevišķu vienību (nesalīdzinām ar SH sērijas spozmi), tad nākas secināt, ka arī šī daļa ir laba. Bet, ja skatam kontekstā ar pārējām, tad šī ir vāja manta, kā jau minēju.
Galvenās spēles problēmas: Maz baisuma, daudz portu gļuku, vispārējs sasteigums, kurš jūtams viscaur spēlē, no gameplay viedokļa eleganta kontrolētā iešana uz "Otherworld", kura ir pretrunā ar SH pamatideju kā tādu, kā arī citi bezgala tīkamie, SH sērijā atrodamie simbolismi ir tikuši amerikanizēti, kā jau tas diemžēl bija gaidāms sakarā ar spēles izstrādātāju maiņu. Rezultāts ir apmēram tāds, kādu varētu definēt sekojoši: tumšs Resident Evil.

Grafiskā ziņā arī - citas PS2 SH daļas ir daudz spēcīgākas šajā jomā ar. SH: Origins sava vizuālā skata dēļ atceļo nedaudz pagātnē, atgādinot pārejas posmu no PlayStation 1 (SH1) uz PlayStation 2 (SH2), bet nu, man, kā cilvēkam, kurš spēles grafiku skata kā sekundāru lielumu, tas ir pie kājas. ( ... tālāk ... )

Spēle, kura sākotnēji tika izstrādāta kā Clock Tower sērijai piederīga spēle, ieturēta iekš visai labi izstrādātā un baudāmā Clock Tower 3 gara. Līdzības ar CT3 ir sekojošas: vizuālā estētika, telpu dizains, protagonistes dizains, spēles seksualitāte un gameplay mehānismi (izvairīties, slēpties, bēgt un beigās cīnīties, pieveikt un atsākt visu no gala). Bet, iekš Haunting Ground ar gameplay klāsies grūtāk.

Turpinot par vizuālo un audiālo estētiku, vēlreiz jāizceļ kvalitatīvā līdzība ar CT3 – ja patika CT3 dizains, patiks arī Haunting Ground vizuālā puse. Un viena lieta ir skaidra – vērot pilis, alķīmiskas uzpariktes, protagonistes seksualitāti nekad īsti nevar apnikt, hehe. No vizuālās spozmes neatpaliek arī audiālā – nav nekas episki gards, bet ir gana saistoši, lai runātu atsevišķi. Mūzika savā skanējumā ir klasiskas un viduslaiku skaņas + elektronika. Kombinācija būs visnotaļ gaidīta to vidū, kuriem tuva bija CT3. Kā arī audio laktiņu augstāk ceļ Dolby Pro Logic II uzrakstiņš uz iepakojuma... Bet nu, citas spēles bez šī uzraksta labāk reproducē 5.1 skaņu, tā ka ne vienmēr šis uzraksts izsaka kvalitāti – jo iekš Haunting Ground bija salīdzinoši maz Surround Sound prieku. Bet, ja bija, tad bija vietā, jāsaka.

Par spēles Survival pusi runājot – tā ir ieturēta tipiskā Capcom garā – neklāsies viegli, tā teikt (sīkāk par Capcom gaumes Survival Horror būs atsevišķā rakstiņā). Iekš Haunting Ground izdzīvošanu ne vienmēr atvieglos uzticamais draugs – suns vārdā Hewie. Auklēšanās ar pārlieku reālistiski radīto vācu vilku suni ir process, kurš prasīs pacietību. Bet – par suņuku vajag rūpēties labi - viņa piedalīšanās mīklu minēšanā un lietu iegūšanā ir Haunting Ground stūrakmens. Tas nozīmē, ka nāksies bieži uzslavēt, pelt, rāt, aicināt, aicināt, pavēlēt, aicināt un aicināt, aicināt, rosināt, pavēlēt, rosināt, aicināt, saukt, palīdzēt...

Kā arī spēles Puzzle gals ticis ieturēts tipiskā Capcom garā - interesantas, vieglas, izklaidējošas mīklas gan iekš gameplay, gan visur citur, arī bosu cīņās.

Bet vispārējo spēles kvalitāti sabojā pāris idiotismi – spēcīgākais idiotisms bija pie beigām, bēgot no galvenā pretinieka. Nē, nespoilošu – spēlēsi, atradīsi pats. ( ... tālāk ... )

Kvalitatīvs FPS krustojums ar Survival Horror, iegūstot lielumu, kuru daži varētu saukt par Modern Survival Horror.
Tas tā, runājot vīnu kritiķu vārdiem, heh

Subjektīvi vērtējot, šī daļa ir daudz labāka par iepriekšējo, bet ir saglabājusi pirmās daļas lieliskās īpašības un novedusi tās citā līmenī.
Joprojām ir industriāla elektroniskā mūzika, joprojām ir pārsteidzoši kvalitatīvs monstru dizains, joprojām katram monstram ir sava "priekšvēsture" un jēga, joprojām ir tumsa un kvalitatīvs gore līmenis viscaur spēlē.

Šī daļa vēl labāk apvieno brutālu gore ar smalku protagonistu psiholoģisko portretu.
Katrs monstrs ir kaut kā manifestācija un iemiesojums - vai nu protagonista zemapziņas un viņa piedzīvotā, vai ar protagonistu nesaistītu notikumu, vai notikumus izdzīvojušo vai neizdzīvojušo pieredzēto murgu manifestācija.

Spēle veiksmīgi rada vielu, kuru spēlētājam apdomāt, liekot apcerēt to, kas notiek realitātē un kas notiek tēlu iekšienē un tas šim šaujamžanram ir pavisam neraksturīgi, bet pagalam efektīgi un lieliski.
Spēlē, protams, ir arī savs baisuma daudzums, jo spēle notiek tumšās vidēs teju visu laiku. Šī iemesla dēļ spēli varētu mēģināt nosaukt par modernu Survival Horror, bet es to tā nesauktu. Es to sauktu par lieliski izdevušos šausmu Action/Adventure/FPS vai TPS (Third Person Shooter). Vienīgi šajā daļā ir mazāk puzzle elementu, nekā tās priekšgājējā. Faktiski ir tā, ka to nav vispār. Bet smalki ir tas, ka spēli var spēlēt divos režīmos, pēc izvēles - vai nu FPS vai TPS un pārslēgšanās no viena uz otru ir momentāna – kad vajag, ņem un slēdzies.( ... tālāk ... )

Sākumā šo daļu ir grūti nosaukt par Survival Horror žanram piederīgu, ieviesto izmaiņu dēļ. Bet, ja paskatamies dziļāk, tad šī žanra elementi joprojām ir te. Ir naidnieku skaitlisks pārsvars, to pārdabiskums un to bioloģiskais pārākums pār cilvēku, ir samērā ierobežots resursu (medicīniskie līdzekļi, munīcija) klāsts, ir vieglas un ne tik vieglas mīklas (tipiskā Capcom gaumē), un ir Horror Capcom gaumē - visam cauri, pa virsu, apakšā un iekšā. Vienīgi vizuālais skats un game-play ir mainīts šajā daļā – nav vairs klasiskā 3. personas statiskā skatu punkta.
Vizuāli ir ļoti izdevusies šī daļa. Bet, par gameplay runājot, RE sērija kļūst ātrāka teju ar katru savu spēli, kļūst vēl vairāk uz žigla Action orientēta. Es teiktu, ka šādas pārmaiņas iekš senās un mīlētās RE pasaules ir uz labu. Sasodīti uz labu, jo ir izdevies tik lieliski. Darbi un rezultāti runā paši par sevi.

Izgāju RE4 otru reizi, bet tiku paņemts arī šoreiz pilnā mērā iekš spēles un tiku pie pāris pārsteigumiem, aizmirsto vai nepamanīto sīkumu dēļ.

Resident Evil sērija sevišķi neizceļas ar stāstiem. Resident Evil dvēsele, savā dziļākajā būtībā, no citām Survival Horror žanra spēlēm izceļas ar akcentiem uz Action un Survival, neaizmirstot arī Puzzle un daļu stratēģijas elementu. Nezinu, kā jums, bet man patīk šāda Horror formula.
Sākot ar Resident Evil pirmajā daļā esošo formulas tīrradni, gan sekojošajās daļās spodrināto formulu, gan arī citās Capcom Survival Horror spēlēs esošo Capcom Survival Horror formulu: Dino Crisis, Clock Tower, Haunting Ground. Visās šajās spēlēs ir daļa kopējas atmosfēras.( ... tālāk ... )

Rakstot RE4 recenziju, palika neliels un vispārējs pārpalikums ar sekojošu saturu:

Capcom Survival Horror spēles izceļas ar savu lielisko gameplay kvalitāti, gore kvalitāti, idejām, seksualitāti un laba, spodrināta "B" kino atmosfēru, kā arī ar mīlestību pret gotisko arhitektūru, viduslaikiem, pilīm, zinātnēm, zinātnisko fantastiku un alķīmiju. Gandrīz visi šie elementi dažādās proporcijās ir visās Capcom Survival Horror žanra spēlēs.

Bet, nākas secināt, ka Capcom nemīl baidīt spēlētājus, vai arī dara to tik amerikāniski, ka tas kļūst smieklīgi, nevis baisi.
Bet, Capcom savu Survival Horror spēļu spēlētājus bieži tur spriedzē un episki dzen stūrī, liekot izdzīvot, panākot to ar dažādiem neķītriem veidiem, kā, piemēram., pretinieku pārspēku un totāli totālu resursu minimumu, kura dēļ Capcom Survival Horror žanra spēles ir vienas no grūtākajām – nākas pielietot krietnu devu stratēģiskās domāšanas, lai tiktu kaut nedaudz uz priekšu.

Šādu uz spriedzes un maiga gore būvētu Horror Capcom mīl. Spriedze, resursu minimums, patiesa cīņa par izdzīvošanu, nemirušie vai citādi pārdabiskie pretinieki... Lieliska žanra formula – Capcom radītā Horror gars un dvēsele.

Visās Capcom Survival Horror spēlēs ir rotaļas minētajiem elementiem, kuri palīdz būvēt dažādos stāstus – tikai katrā atsevišķā spēlē/sērijā ir citādi akcenti, kuri rada citādu piedzīvojumu.


Ilgu dzīvi vēlu Capcom, jo itin bieži uznāk vēlme eleganti, tajā pat laikā truli šķaidīt zombjus īsta “B” kino un Brutal Death Metal garā, hell yeah!!!

Kā arī tīkami ir tie tumsnējie, interesantie un seksualitātes caurvītie piedzīvojumi, kādus sniedz Clock Tower 3, Haunting Ground un nedaudz arī Resident Evil.