atkal tas pats
Pasaule ir galīgi, galīgi netaisnīga. Man riebjas, ka visu laiku ir viens un tas pats, bet es esmu pārāk stulba,lai kaut ko mainītu. Pirms darīšanas vienmēr paliek žēl sevis un tā joprojām - jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Es jūtos kā kaut kāda 50gadīga mājsaimniece, saplēsu visas rokas plēšot kartonus - forši, ka tagad sāp arī fiziski - pokīmõ, ķeršos pie mājas tīrīšanas - pofig, ka es jau to kādas dažas dienas atpakaļ to izdarīju - mans uzdevums ir vākt visu aiz citiem, kuri to nedara. Es gribu, lai man ir 7 gadi. Es vairs neizlikšos, man pofig. Jau pirmdien pateikšu visām kazām, ko domāju, un pārējiem arī, labāk lai ienīst mani, nevis visu laiku tikai izliekas. Bļe, teātris. Pie zirgiem nevaru braukt pagaidām, jo es gribēšu viņus piekaut. Uz pāķiem arī ne, jo tur var sajukt prātā, skatoties uz mūždien aizvainotajām, pārviebtajām sejām. Un monitors ir sabojāts - vispār vairs neturas normālā leņķī. Negribu arī lauzt ar spēku, labāk sasitīšu tāpat.

Labi, ka vakar neiepostoju priecīgo postu - sanāktu pilnīgas pretrunas. Ieturēsim labāk pokemonismu.