arii nez vai. jo tu tachu redzi to otru, preteejaa aizas pusee. juus varbuut pat sasaukties varat, tikai pieskarties ne, sajust viens otru - ne.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un tad vēl ir tā, ka jūs sasaucaties un pieskaraties, bet tad pēkšņi saprotat, ka tā aiza nekur nav pazudusi un ilgi tai liekties pāri nevar. iekritīsi un viss. un tad sanāk, ka jālec pāri. jāatsakās no savas aizas puses ... un kurš tad to grib...:)) tā nu paliekam katrs savā pusē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un tad tu pat vienā brīdī esi gatavs lekt, bet pēdējā brīdī saproti, ka nezini, vai vispār to ir iespējams pārlekt, izmisīgi bremzē, un tad ir mirkļi, kuros tu svārsties par kritienu aizā vai kritienu atpakaļ savā pusē. Lielākoties krīt atpakaļ, varbūt apdauzoties. Bet daļa krīt aizā.

Tomēr man liekas, ka lielākais noslēpums ir tas, ka visur ir vienādi- kā savā aizas pusē, tā otrpus aizas, tā arī aizā. Mūžīgā vientulība ir visur. Jā, var pieskarties un izjust neiespējamā iespējamību un uz brīdi aizmirst par vientulību. Tas neanulē tās pastāvīgo klātbūtni.

Es te mēģinu nelietot jēdzinu "vientulība" piemērojot tam vērtējumu "negatīvs", tā vietā atsaktoties no duālistiska vērtējuma un piņemot, ka tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir.

(Reply to this) (Parent)