es runaaju par attieksmi. par cilveeka attieksmi pret dziivi, apkaartni un citiem cilveekiem ap sevi. par ruugshanu. par riebekliibaam. par iignumu. ja nebuutu taa visa, te buutu krietni gaishaak - neatkariigi no naudas summaam, politikjiem, visa. tas "idioti" bija vairaak domaats uz sevi, un taadiem kaa es - kam patiesiibaa viss shai dziivee ir, bet vienalga veel nav labi. nez kaadeelj.
te nav iistaa vieta sshaadai diskusijai, tachu tici man - es nedomaaju kaut kaadus vispaarinaajumus par tautu vai ko taadu. nezinu, kaa cieniit tautu. es cienu, katra individuaalaa cilveeka speeju nemaitaat dziivi sev un citiem. katra speeju radiit gaishumu ap sevi. izraadaas , ka citaas zemeez cilveeki to maak mazlietinj labaak. tas arii viss, ko meegjinaaju pateikt :) sorry, ja tevi kaa nebuut aizvainoju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Latvijā ir ļoti daudzi cilvēki, kas redz, mīl dabu, kas ziedo sevi citiem, valstij, kas nodarbojas ar labdarību, kas cenšas citiem palīdzēt. Vajag jau arī to ieraudzīt..
Latviešiem ir sava savdabīga daba, tur neko nepadarīsi. Bet tāpēc tas jāapzinās un jācenšas. Piemēram, nepiesaistīt savas domas un sajūtas negatīvajam, tumsai, bet vairāk domāt par sauli, gaismu, par pozitīvo. To nevar iemācīt un piespiest, tas ir jamāk un jāgrib. Bet tādi cilvēki ir. Un paldies Dievam..
Citu zemju cilvēkiem ir bijusi citāda vēsture, varbūt ne tik smaga kā mums. Latvija ir ļoti daudz cietusi, ļoti. Visi kari, iebrukumi, laupīšanas, slaktēšanas, izsūtīšanas. Un tagad vēl pašu vadoņi taisa ciet pieminekli, baidoties no krieva. Nožēlojami. Trūkst arī vienotības. Tā tendence izpatikt un bučot pakaļas lielajām valstīm, identitātes trūkums, pašcieņas trūkums. Daudz mīnusu.
Bet tomēr.. Ir tas sīkstums un apslēptais spēks.. Jācīnās. Caur grūtībām jau tikai var augt.

(Reply to this) (Parent)