Atceros, kādreiz bija savādāk - kādreiz braukt vilcienā bija neizturami ilgi, nesagaidāmi un nomācoši, atceros, kādreiz jūra bija milzīga un, ejot gar to, varēja pazust kaut kādā laika bedrē, pazust un neatgriezties, tagad ir palicis tik maz laika, ka knapi var paspēt pirmā janvāra rītā aizbraukt vilcienā līdz jūrai un noklausīties apledojušā krastmalā Vīnes filharmoniķu Jaungada koncerta tiešraidi no Vīnes mūzikas biedrības nama, slaveno Jaungada koncertu ar Štrausa valšiem un polkām, slaveno koncertu, kuru diriģē Mariss Jansons, noklausīties tā, ka var dzirdēt katru mūziķu elpas vilcienu, katru ieklepošanos zālē un aplausus un saucienus "bis!" un "bravo!", un pašu mūziku, kad, paslēpies milzīgā brezenta jakā un kapucē, tu ej un skaties tālumā vai arī zem kājām, kur ledū iesalušas zirgu pēdas un putnu spalvas raustās vējā, vairākas reizes tu paklūpi vai slīdi pa nogludināto ledus kārtiņu arvien tuvāk ūdenim, vienalga, tas ir tik silti un saviļņojoši, pilnīgi vienam jūras krastā būt kopā ar pasaules Banālāko un Slavenāko koncertu, un nevis snobiski viebties, bet raudāt īstas asaras, atskanot "Pie skaistās zilās Donavas" pirmajām taktīm, atskanot aplausiem un smiekliem tajā brīdī, kad Mariss Jansons pārtrauc tikko iesākto skaņdarbu, pagriežas pret publiku un saka: "Mūzika ir skaistākais, kas mums ir dots šajā dzīvē...", un tas viss ir pa īstam par īsu, tu nepaspēj ne nosalt, ne nogurt, tu brauc atpakaļ vilcienā un pa īstam vēlies, kaut Rīgas stacija pienāktu nedaudz nedaudz vēlāk, tu baidies sev atzīties, ka patiesībā vēlies, lai tā nepienāktu nekad, lai riteņu klaudzoņa, slīdošā ainava aiz loga un orķestra skaņas austiņās turpinātos mūžīgi. Pa īstam mūžīgi.