(bez virsraksta) @ 23:55
| | Add to Memories | Tell A Friend
Nepabeigtā dienasgrāmata |
|
21. Oktobris 2005Commentsnemaz arī ne, ja uz to neskatās tā sadzīviski... bet, ja arī skatītos tieši un nepārprotami, vai tad lai cīnītu - nav jāpazīst???
:) tāpat jau visi labi saprot, ka runas ir tukšas (var jau uzskatīt, ka tas ir sadzīvisks skatījums, bet tomēr... vai labāk dalīt laiku 2 draugiem un gūt ko sev vai 200 paziņām neko negūstot?).
katrs dzīvo tā kā ērtāk pašam. tādēļ neviens nav ne ātrāks. ne lēnāks. Bet ko tad Tu te dari - dali laiku ar vienu no diviem draugiem??? Vai tomēr meklē kādas lietas, ko tie divi Tev vēl nav devuši, nedos, dod, bet par maz...
es nemeklēju kašķi ar tevi, ko dari tu ;) es šeit kavējos (tieši šobrīd) aiz gara laika un bezmiega. šad tad tāda lieta rodas.
nemeklēju. šeit nav ko meklēt. jo - nav ko atrast ;) Nēee, tas pilnīgi noteikti nav kašķis! es tiešām ļoti vēlētos uzzināt, ko cilvēki te cer atrast. Ņiprie jaunuļi te stāsta savas ikdienas gaitas un gaužās par mīlas sāpēm, bet cilvēki, kas jau pārcietuši pubertātes vecumu... Gudrie un izglītotie...
apsver iespēju, ka daži necer un nemeklē :) pubertātes vecums (fū, ir jau garām, vari nebēdāt,ka ir tik traki:) pievilcīgāks ar to,ka kontrastu vairāk. un kas tad ir ar "pieaugušo eliti" :)???
pubertātes mocītais: "Kā nu man tagad būt?" "pieaugušo elite": Lidmašīnas lido pa dažādiem ceļiem. ar to vēlējos pateikt, ka dažkārt arī pavisam sirnīga ārišķīma, ja tā ir nepārtraukta nav nekas labs. visu cieņu. ar labunakti.
(Reply to this)
(Parent)
virtuāli, klātienē, transcendenti... kāda tam nozīme, ja ir mērķis, cik saprotu, tieši to jūs apgalvojāt.
domāju, ka 4 graudi vārītos ātrāk.
pieaugušajiem taču patīk sarežģīt, pamācīt. iešu pensijā. ar labu nakti :)
(Reply to this)
(Parent)
labs mērķis.
vienkāršs paliek vienkāršs, ja sarežģī, kļūst vienkārši prasts.
(Reply to this)
(Parent)
pārāk daudz man jau ir bijis šīs taustiņu saziņas. vienā mirklī rodas sajūta, ka vienīgā emocija ir taustiņu radītie klikšķi. un pat tad tie paša radīti. iztēle? tur jau visas burciņas caurspīdīgas un pat prusaki nerāpo.
realitātē es zinu pārāk maz cilvēku... un no tiem nez vai ir kāds, ar ko gribētos risināt šādas sarunas... te, kur sēžu rakstot, ir ikdiena, sadzīve, pienākumi, attiecības... tur, kur to var izlasīt, - galvenā atšķirība - nav pienākuma (ne teikt, ne uzklausīt, ne atbildēt, ne līdzdomāt...), ir tikai tiesības (teikt, uzklausīt, atbildēt, līdzdomāt...)
Brīvība! aha, man jau bija šitāda doma - iešu publiski nošaušos pie Brīvības pieminekļa;)
(Reply to this)
(Parent)
nu ja, nekā jau tur nepareiza nav, vienkārši man šī brīvība jau kļuvusi pārāk mēma. kļuvu pārāk vientuļš savā brīvībā.
bet viss ir kā vajag - katram savs. šodien klusām ieslīdēju sapņu fabrikā. tad, kad jau tā atklāšanas daļa cauri un cilvēkiem vienā rokā vīna glāze, otrā uzkožamais. visi, visi biji divatā, ja ne trijatā. bija sajūta, ka pilnīgi neiederos kopbildē. tajā bija kaut kas no šīs te vientulības - apkārt visi runā, smejās vai domā un tev tas pat neiet garām, bet cauri.
drošvien gaidīji citādāku atbildi. varbūt vispār negaidīji. atbildēju kā šajā mirklī pratu. kaut kā ātri noplaka tas viss
un man jau arī sāka sāpēt lūpas no smaidīšanas
(Reply to this)
(Parent)
|
|
Powered by Sviesta Ciba |
Nepabeigtā dienasgrāmata |
|