pārāk daudz man jau ir bijis šīs taustiņu saziņas. vienā mirklī rodas sajūta, ka vienīgā emocija ir taustiņu radītie klikšķi. un pat tad tie paša radīti. iztēle? tur jau visas burciņas caurspīdīgas un pat prusaki nerāpo.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

realitātē es zinu pārāk maz cilvēku... un no tiem nez vai ir kāds, ar ko gribētos risināt šādas sarunas... te, kur sēžu rakstot, ir ikdiena, sadzīve, pienākumi, attiecības... tur, kur to var izlasīt, - galvenā atšķirība - nav pienākuma (ne teikt, ne uzklausīt, ne atbildēt, ne līdzdomāt...), ir tikai tiesības (teikt, uzklausīt, atbildēt, līdzdomāt...)
Brīvība!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

met pie malas to ikdienu

(Reply to this) (Parent) (Thread)

aha, man jau bija šitāda doma - iešu publiski nošaušos pie Brīvības pieminekļa;)

(Reply to this) (Parent)

nu ja, nekā jau tur nepareiza nav, vienkārši man šī brīvība jau kļuvusi pārāk mēma. kļuvu pārāk vientuļš savā brīvībā.

bet viss ir kā vajag - katram savs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

besī ārā tā vientulība

(Reply to this) (Parent) (Thread)

šodien klusām ieslīdēju sapņu fabrikā. tad, kad jau tā atklāšanas daļa cauri un cilvēkiem vienā rokā vīna glāze, otrā uzkožamais. visi, visi biji divatā, ja ne trijatā. bija sajūta, ka pilnīgi neiederos kopbildē. tajā bija kaut kas no šīs te vientulības - apkārt visi runā, smejās vai domā un tev tas pat neiet garām, bet cauri.

drošvien gaidīji citādāku atbildi. varbūt vispār negaidīji. atbildēju kā šajā mirklī pratu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kaut kā ātri noplaka tas viss

un man jau arī sāka sāpēt lūpas no smaidīšanas

(Reply to this) (Parent)