Vai ne, un tad šķiet, ka paša sirds apstājas, vai arī paliek smaga jo smaga. Mans jauneklis, kad atrod iespēju pamest teritoriju, es kā glupa staigāju pa rajonu ar siksnu. Sākumā gatava nožņaugt kā Dezdemoni, pēc tam jau asaras rīdama lūdzos visu dzīvnieciņu aizstāvjiem, lai kāds pieredzes bagātāks viņu nav pārlasījis pa kauliņam. Un tad nāk mans suns...apmierināts un laimīgs...nu līdz ierauga manu drūmo ģīmi...

(Reply to this)