Sapnī atradu vairākas sēnes veca šķūnīša pažobelē, kastē zem mantām, kas izskatījās pēc ārā metamām kurpēm, tur bija paslēpušies savādi tūkstošgadīgi mutantu galvaskausi, tie bija saauguši pakaušiem kopā čemuros pa četriem pieciem, drīzāk, nevis galvaskausi, bet māla krūzes, domātas kādam baisam reliģiskam rituālam, un šajos kausos auga sēnes, bālas un sulīgas, es steigšus notrausu zemi un sabāzu gaļīgo, strauji melnējošo mīkstumu mutē, pēc tam, protams, nokļuvu sudraba un ogļu krāsas pasaulē zem liesmojošām debesīm iznīcībai pamestā kanjonā, bija nakts, nē, pareizāk sakot, vēl nebija ne dienas, ne nakts, šķiet, es biju nokļuvis pasaulē, kas vēl nebija radīta...