Visu nakti redzēju sapni par to, kā es Liepājas teātrī iestudēju kaut kādu izrādi, pareizāk sakot, iestudē Džilindžers, bet es rakstu lugu. Lai gan, ko tur daudz rakstīt, jo izrāde bija paņemta no kādas amerikāņu filmas par citplanētiešiem un pasaules galu. Mēs tur tā ņemamies un cenšamies to pārcelt skatuvei, bet tikmēr ārpusē tā filma sāk notikt pa īstam - ierodas citplanētiešu roboti, debesīs atveras kaut kādi portāli, grūst debesskrāpji, vienā brīdī nogāžas Brīvības statuja, tas ir, no pašas Ņujorkas nogāžas un uzkrīt ar galvu virsū teātra stūrim, tā, ka faktiski no zāles var redzēt izlauztu caurumu un Brīvības statujas acis, kas aklu, neko neredzošu skatienu raugās zemē. Un Džilindžers iziet ārā no teātra un pazūd. "Nekas," es sevi mierinu, "droši vien aizgāja mājās uz pusdienām, viņam sieva pusdienas uztaisījusi, aizies, paēdīs un atgriezīsies. Noteikti atgriezīsies un mēs turpināsim." Bet tagad es to pierakstu un saprotu - kāda sieva? Viņam taču vairs nav sievas!