23. jūnija rītā es braucu uz lidostu un vēroju publiku, kas Pārdaugavā sakāpa bezmaksas autobusā ("Ja es būtu zinājusi, es taču pieceltos agrāk un braukātu uz priekšu un atpakaļ!"). Iekāpj arī trīs hrestomatiski pļēguri ("Tā, sievietes un bērni pa priekšu!" "Un kas tad tu pats tāds?" "Viņš ir šitais, nu, kā tas saucas, pusaudzis tīnis!" "Nē - pāraudzis tīnis!" "Jā, hahaha!"). Viens tāds pavisam apaļu vēderu un meža rūķa bārdu, otrs nošņurcis un izsistiem zobiem, trešais piesarcis un ieilgušā četrdesmitdienniekā nemazgātiem matiem. Visiem sandales uz basu kāju un liels maiss rokā, brauc uz veikalu DEPO ("Eu, a kā mēs atpakaļ tiksim?" "Kā? Ar šito pašu autobusu!" "Bet kā mēs pāriesim pāri lielajam ceļam?" "Tur taču tiltiņš jau sen uzcelts!" "Redz, kā! Un es nemaz nezinu." "Ha, es jau kādas reizes piecas esmu pa to gājis!"). Iesāk sarunu par bērniem, cik kuram ir - nošņurkušajam ar tiem izsistajiem zobiem esot viens dēls un vairāk viņam nevajagot. Pārējie nosodoši paskatās uz viņu un saka: "Nu, tā mēs to latviešu tautu neizvilksim..."

p.s. pēc brīža abi pārējie ņemas apcelt nošņurkušo par to, ka šis arī nelasot grāmatas ("Es vienu grāmatu esmu izlasījis, nu, šito, neatceros, kā saucās... par lidotājiem."), jo tam viena acs pavisam nerādot ("Bet kā tad tu pie datora visu laiku sēdi?"), bet grāmatas taču esot tik vērtīgas, tik daudz "jaunas informācijas" var uzzināt. Un piesienas nošņurkušajam: "A tu Mobiju Diku esi lasījis?" un "Izlasi tādu Fukolta svārstu, tur par visu cilvēces vēsturi var uzzināt!"