Apmēram 5 gadu vecumā uzzināju, ka visi cilvēki nomirst, tātad mani vecāki arī nomirs. Tas mani šausmīgi saskumdināja, ilgu laiku raudāju vakaros pirms aizmigšanas, vilku segu pāri galvai, lai mamma un paps nedzird manu šņukstēšanu, tomēr reizēm pieķēra un izsauca uz "pratināšanu": – Kāpēc raudi? – Tāpat. Tincināja šā un tā, neatzinos, beigu beigās likās mierā. Toreiz domāju: nabaga neattapīgie pieaugušie, kad izaugšu, negribu būt tāds pieaugušais. Vēl aizvien negribu, bet sanāk kā nu sanāk.

(Reply to this)