ASPAZIJAI
Rīgā 1921. gada 26. februārī

Mīļo sirdsiniņ, man še ļoti labi, 2 istabiņas, saule visu dienu, laipni ļaudis. Viss labs, tik es pats ne: tūliņ pārēdos, jo ēdu palaunadzi. Domās apstaigāju visus darbus, bet vēl neviena negribas. Ka iekristu prātā kas gluži jauns, varbūt tad ietu. Tagad atsūti no baltā gultas galdiņa: 1) «Kalevalu», 2) Kalendari, 3) biezāko vācu tulkojumu grāmatu (laikam orientāliskā), no rakstāmgalda pa kreisi: 4) «Feliksa aforismi» un 5) «Dzīves vētra» (?) luga; no grāmatskapja: 6) Bienemann. Liv[ländische] Sagen[buch] un 7) kādus 10 vāciņus un 8) dod man kādu jaunu tematu.

Pasaki tad itin īsi, lai nebūtu daudz jāraksta, kas iznāca ar Turaidu, kā patīk mazais namiņš, kas lemts frakcijā un kad jāiet uz teātri?

Vēstules, kas pienāktu, atsūti arī. Varbūt arī ko lasīšanai, kādu romānu? Goethes «Sprüche in Prosa» (I sējums), «Pūt, vējiņi!» (skapī).

Prāts drusku pasmags un pelēks. Visi par Tevi priecājas, ka Tu labs izskaties. Man atkal vēl prātā vakarējā jaukā izrāde.

Li, manu mīļo iniņ, lido.

Vēl vajdzīgs: ķemmītes, šķērītes un spogulīts, un zobu birstiņš.

Vēstules malā pierakstīts:

Man istabās ieliktas ziedošas hiacintes un alkšņu pumpuri!

(Reply to this)

es tikai gribēju pateikt, ka pēdējā laikā esi kļuvis atvērtāks

(Reply to this) (Thread)

tu par to citātu no ?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē nu vispār, tu, piemēram, joko bravūrīgāk un tā

(Reply to this) (Parent)

manas savukārt nepamatoti ātri nokalst.

(Reply to this) (Thread)

tāds gads..

(Reply to this) (Parent)