Henrieta Verhoustinska: Kā latvieši devās laimi meklēt

Diena (2011.gada 01.aprīlis)

Ar iestudējumu Trīs Sprīdīši: turp un atpakaļ Dailes teātris sāk stāstu par vidējo latvieti

Pat tie, kas nelasa grāmatas un neiet uz teātri, zina, ka Annas Brigaderes lugā Sprīdītis dodas pasaulē laimi meklēt un šie meklējumi atved atpakaļ uz mājām. Taču ilgais, maldu un pārbaudījumu pilnais ceļš nav bijis velts, izcīnot varonīgo cīņu ar viltus naudu un Lutausi, Sprīdītis top pieaudzis. Pavisam citādi tas notiek ar trim Sprīdīšiem Dailes teātra izrādē Trīs Sprīdīši: turp un atpakaļ. Galvenie varoņi savos klejojumos neko īsti neiemācās, tāpēc atgriešanās mājās ir sentimentāla, bet nav pārāk cerīga: tā ir atgriešanās vienīgajā vietā, kurai šie visai dunducīgie personāži jūtas piederīgi. Viņi nav īpaši gudri, lāgiem neticami naivi un ir nepamatoti labās domās par sevi un savu darba tikumu. Un šoreiz viņi nav "viņi", bet mēs.

Spožā gaismā

Ance Vilnīte tviterī raksta: "Izrāde ļoti jauka, daudz smējos, tāda traģikomēdiska, skumji, bet smieklīgi par letiņiem ārzemēs." Cita Ance Dailes mājaslapā iebilst: "Par laimi – man ir darbs un nav kredītu ne Sviedru, ne citās bankās, bet domāju, ka skatīties šo izrādi cilvēkiem, kuri tiešām šobrīd atlaisti no darba, nav īpaši patīkami. Viņiem un arī citiem par to smiekli nenāca, jo ironija nebija smalka un viegla." Starp šīm divām attieksmēm arī ir Dailes jaunā koncertuzveduma, kas tapis ierastā Teātra dienas koncerta vietā, novitāte. Scenārija autors Ilmārs Šlāpins kopā ar režisoru Ģirtu Ēci un Dailes teātra aktieriem sarkasma un satīras "starmeti" šoreiz pavērsuši publikas virzienā atšķirībā no Nacionālā teātra izrādes 100 g žurkas, kurā, neraugoties uz jaunu režisoru, jaunu scenāriju un pašas žurkas parādīšanos vairs tikai vieszvaigznes statusā, aktieri vairāk vai mazāk talantīgi un smieklīgi kā katru gadu turpina parodēt politiķus. Protams, vidējais latvietis, tāpat kā Pedants māksliniekam Kasparam Zariņam, uzticīgi ceļo līdzi Šlāpinam, tikai šoreiz tas sadalījies Sprīdīšos – Malējā, Vidējā un Pārākajā –, kurus, eleganti variējot paštēlu ar karikatūru, veido Lauris Dzelzītis, Artis Robežnieks un Juris Strenga.

Jā, Dailē neviens nav mēģinājis panākt, lai ironija būtu "smalka un viegla", jo satīra tāda arī nemēdz būt. Šoreiz varoņu atpazīšana uz skatuves nav tik jautra un komfortabla kā gadījumos, kad izsmieti tiek "viņi". Tomēr sabiedrības paškritika no teātru skatuvēm nav nekāda ārkārtēja Latvijas parādība no sērijas "gardākais latvieša ēdiens ir otrs latvietis" – to labi pazīst gan krievu, gan vācvalodīgais teātris. Un ir taču forši, ka tā (paškritika) ieviešas ne tikai austriešu dramaturgu (piemēram, Tomass Bernhards) iestudējumos, bet arī latviskos gabalos, kā Čīkstošais klusums Nacionālajā teātrī (tas gan ir igauņu lugas lokalizējums, bet gana labi pielāgots Latvijai) vai politiskā kabarē paraugs Trīs Sprīdīši.

Viss notiek pa īstam

Iespējams, ievaddaļa, ko lielākoties izstāsta uz spožā mēness kājas omulīgi kuļājošais sprogainais Valda Liepiņa Diktors, ir pārāk pļāpīga, bet turpmākais – Sprīdīšu neticamais, it kā tik labi zināmais, tomēr rēgainais ceļojums "pēc laimes" – ir pērļu un pērlīšu pilns. Varbūt var diskutēt, cik labi pārfrāzēta ir viena vai otra Raimonda Paula dziesma, bet tas nu reiz ir gadījums, kad 18 dziesmas, no kurām 10 ir solonumuri, ir kā krelles, kas uzvērtas uz vienota stāsta diega. Tajā savu lomu spēlē gan Maestro melodijas, gan Lienes Dobrājas izteiksmīgie kostīmi, kas Jāņa Paukštello varoni vērš līdzīgu "klasiskai" pensionētai literatūras skolotājai ar brošu un rullīšu frizūru, Olgu Dreģi – valšķīgā bankas seksbumbā, Mirdzu Martinsoni – īstā Mulenrūžas dīvā, gan Gata Buravcova zīmētais stāsts, kas, projicēts uz liela videoekrāna, atklāj to, ko Mārtiņa Vilkārša lakoniskā, bet ļoti izteiksmīgā scenogrāfija fiziski neiespēj, gan aktieru darbs soloiznācienos un "masās", kurās jaunie Dailes aktieri un aktrises darbojas vienoti kā tastatūras taustiņi, radot daudznozīmīgu, krāšņu "tautas" portretu.

Iestudējums intonatīvi sadalījies divās daļās – pirmā ir vairāk smieklīga, otrā – domīgāka, bet tas, manuprāt, nav defekts, gluži otrādi.

Pat īpaši nepieķeroties faktam, ka Šlāpinam ir filozofa izglītība un pamatīga pieredze ne tikai nopietnu Rīgas Laika rakstu, bet arī anekdošu sacerēšanā, nevar nemanīt, ka "publicistika" un dažādu neforšu Latvijas sociālās dzīves parādību apironizēšana nav "viss par trim Sprīdīšiem". Ir tāda poētiska virsvērtība, ko rada vairākas lieliskas vietas – Amsterdamas sēņu lauki, ko ieskauj cits par citu mazāki zirdziņi un apdzied Daiņa Gaideļa varavīkšņotais Žuljēns Masāžs; Jura Strengas kā pliķis negaidīti nopietnais monologs par rupjmaizes garšu; Robežnieka elēģija par miegu (tajā Vidējais Sprīdītis secina, ka dzīvojam, mīlam, pat lasām tādēļ, lai labāk gulētu). Un, pateicoties Dailes aktieru darbam, ne brīdi vidējais latvietis Trīs Sprīdīšos nav abstrakts, bet pavisam īsts.