Sen neesmu sēdējis pie atklāta uguns. Šašličnaja Pie Gabriela Majoru galā bija laba izvēle - publiku veido apvēlušies bandīti ar ģimenēm un bērniem, tantes kažokos un mohēras cepurēs, kas atbraukušas paskatīties uz Jūrmalu, kur 1975. gadā bijušas iecienītas vieglas uzvedības meitenes, nopietni pusmūža vīrieši ādas jakās mākslīgā karakula apkakli, tie pasūta maizi ar sviestu, šņabīti mazā karafītē, soļanku un čalahadžu ar suluguni sieru un zaļumiem, iekšā smaržo pēc vecas brūnas vaskadrānas, ar kuru pārklāti nedaudzie galdiņi, bet nelielās telpas galā ir iekurināts kamīns, ēdienkarte ir vispār ārprātīga, par šašliku pie viņiem sauc divus grilētus gaļas gabalus pusšķīvja lielumā (jāņem tā saucamā 1/2 porcija, ja vēlies pēc tam spēt pakustēties), bet kad es palūdzu no marinētajiem dārzeņiem uzlikt man tikai burkānus (ļoti garšo, kaut kas līdzīgs korejiešu burkāniem, tikai savādāki), man atnesa tādu kārtīgu kaudzi bērnu rotaļu spainīša lielumā