Jau kuru nakti sapņos redzu situācijas, no kurām nespēju sagaidīt izeju. Parasti - iesprūstu kaut kādās sīkās un kaitinošās detaļās, kas atkārtojas atkal un atkal. Bet ir arī kaut kas interesants. Aizvakar sapnī sarunājos ar vilku pāri, kas dzīvoja mežā, netālu no jūras un kādām mājām, kurās bija mazi bērni, tāpēc šie vilki ļoti uzmanījās, lai nenobiedētu bērnus un slēpās. Atceros, ka saruna ar vilku ir pavisam savādāka, nekā saruna ar suni. Vilki man atbildēja un domāja līdzi, nē, tas pat nebūtu tas būtiskākais. Suņi vienkārši klausās un priecājas, visam piekrīt, ko cilvēks saka. Vilki domā paši un sarunājas ar tevi tikai tad, ja to vēlas, nevis kāri uztver katru tavu vārdu.