pirms tam uz tā ceļa pazūd autobusu pieturu zīmes, pēc pa vienai pazūd mājas, tad ceļš sarūk lūdz pagriezienam uz pēdējiem māju puduriem iekšā, tur, mežā, bet pēc tam kārkli pār to sakļaujas. tad grants pāraug ar zāli. tad kārkli pāraug par kokiem. un tad zāle pāraug par sūnām. vidzemē, vienā dziļā mežā es vienreiz uzgāju kapsētu, kuras granīta rāmjiem lielas egles cauri izaugušas, bet turpat mazu eglīšu apstādījums palicis perfektā leņķī, pat ap kopiņām iestaigātās taciņas vēl varēja manīt.

un, zini, kas paliek? ceriņkrūmi. un vēl arī ābeles.

(Reply to this)